:format(webp)/nginx/o/2021/03/17/13683091t1hc083.jpg)
/nginx/o/2023/02/17/15143709t1h5078.jpg)
Es atveru acis un jūtu, kā viss ķermenis īd, līdz sāpēm pazīstama sajūta. Saprotu, ka atkal esmu pamodusies nogurusi, acis līp ciet. Mīlu miegu – tas ir vienīgais stāvoklis, kurā es nekādi nevaru sev nodarīt pāri. Es turpinu gulēt gultā un raudzīties griestos, saule ir uzlēkusi, bet istabā valda tumsa. Šajā istabā vienmēr ir tumsa. Negribu sākt šo dienu, jo es lieliski zinu, kā tā beigsies.
Mamma uz laiku pārcēlās dzīvot pie manis. Mēs devāmies uz vīzītēm pie dažādiem ārstiem. Labāk nekļuva, neviens nespēja man palīdzēt, man tas bija jāizdara pašai, bet man vairs nebija spēka. Man nebija mērķu, man negribējās no rītiem celties, es centos pēc iespējas ilgāk palikt gultā. Mani nemitīgi sala un nomāca izsalkums. Kuņģis jau sen normāli nefunkcionēja, kas nebija nekāds pārsteigums, un mēnešreižu, protams, arī nebija jau ilgu laiku. Man vairs negribējās dzīvot.
Labāk vispār nedzīvot, nekā dzīvot šādi.