Uz oglēm cepta siļķe senču gaumē
Vispirms sālītu siļķi vairākas stundas nomērcēja ūdenī, lai mazinātu zivs sāļumu. “No seno sievu nostāstiem esmu arī dzirdējusi, ka
saimnieces dažkārt ar nolūku atstāja siļķi sāļu, jo tā mazāk var apēst – sanāk lētāk pabarot lielu saimi,”
Pēc tam siļķi ietina mitrā avīzē un lika krāsnī uz oglēm cepties. Mūsdienu versijā saimniece avīzi aizstāj ar cepamo papīru.
Siļķi cepa, līdz tā gatava, - aptuveni 10 minūtes no vienas un 10 no otras puses. Saimniece norāda, ka
siļķi nevajadzētu pārcept, jo tad zivs būs sausa.
“Tiesa gan, tieši tāda man bērnībā vislabāk garšoja,” viņa piebilst.
Avīze no ārpuses nodega, bet ne līdz galam – pāris kārtas palika pielipušas pie siļķes. Tā gan nebija liela bēda, jo avīzes plēksnes varēja viegli nolobīt ar visu siļķes ādu. Beigās atlika vien nolupināt zivi no asakām, un tā bija gatava ēšanai.
Parasti ceptās siļķes gabaliņus pasniedza ar siltiem vārītiem kartupeļiem, sīpoliem un rūgušpienu, bet bija arī vairāki citi veidi, kā tos izmantot.
Kas ir “nabagzupa” un kā to pagatavot
Rūta atklāj, ka viņas vecāmamma no siļķes “vārījusi” arī “nabagzupu”. Lai to pagatavotu, no asakām izlobītos ceptās siļķes gabaliņus sadrupināja šķīvī kopā ar saspaidītiem kartupeļiem, kas vārīti ar visu mizu. Klāt piegrieza sīpollokus vai sīpolu, visu aplēja ar ūdeni un samaisīja līdz biezas putras konsistencei. Ja ģimenei rocība bija lielāka vai svētku reizēs – ūdeni aizstāja ar rūgušpienu.
“Tieši šādi – kā “zupu” - siļķi ir ļoti prātīgi ēst, jo zivs savu lielo sāļumu atdod ūdenim vai rūgušpienam, tādējādi sabalansējot garšu,
turklāt no pāris siļķu gabaliņiem varēja uzburt veselu lielo šķīvi garda paēdiena. Bērnībā man šķita, ka neko gardāku par šādu avīzē ceptas siļķes “zupu” neesmu ēdusi,” atmiņās kavējas “Zutiņu” saimniece.