“Uz oglēm cepta siļķe avīzē ir sens latviešu un arī manas bērnības ēdiens. Ar vienu siļķi saimiece sgrūtos laikos visu ģimeni varēja gardi pabarot, un šo mazo viltību bieži arī izmantoja. Papīrā uz oglēm ceptu siļķi – jo dzīvojam taču laikmetā, kad drukāto presi ēst nav veselīgi - mēs “Zutiņos” gatavojam arī šobrīd, it īpaši ziemas periodā, kad gadās sakurt lielāku uguni. Tā lieliski garšo arī tagad, kad dzīvojam pārticīgi,” teic ZS “Zutiņi” apsviedīgā saimniece Rūta Beirote, kuru daudzi iepazinuši televīzijas šovā "Īstās latvju saimnieces".
"Zutiņu" saimnieces meistarstiķi: avīzē uz oglēm cepta siļķe un “nabagzupa”
Uz oglēm cepta siļķe avīzē ir vienkāršs lauku ēdiens, jo tā pagatavošanai nepieciešama malkas krāsns vai vismaz kamīns. “Šis meistarstiķis nāk no tiem laikiem, kad avīzes vēl netika drukātas ar tik veselīgu tinti kā šobrīd, bet siļķu ēdāji nez kā ir izdzīvojuši,” smaida Rūta.
Ieskats "avīžotās siļķes" vēsturē
Saimniece stāsta, ka, atskatoties sendienās, tieši sālītas siļķes kalpojušas kā aizdars daudziem latviešu ēdieniem, sevišķi piejūras teritorijās.
“Lopus kāva rudenī, un gaļas pietika tikai daļai ziemas, tādēļ ar to rīkojās taupīgi, cēla galdā tikai godos. Ikdienas ēdiens bija siļķe,”
skaidro "Zutiņu" saimniece. Par to, kā ir ēst siļķi teju visa gada garumā, atbildes rodamas arī latviešu tautasdziesmās.
“Saimeniece siļķi cepa
Pukstēdama, stenēdama.
Vaj tu puksti, vaj tu steni,
Drusciņ gaļas ar’ vajaga..”
___
“Vir, vir, putriņa,
Izvir gārdi!
Nedošu kalpam,
Ne kalpa bērnam.
Izcepšu siļķi
Skalgana galā,
To došu kalpam,
To kalpa bērnam.”
Savulaik siļķes tika sālītas lielās mucās un glabātas mēnešiem ilgi. Seni nostāsti vēsta, ka vienu siļķu mucu uz teju gadu iepirka visai saimei, tad nu siļķe tika ēsta gaļas vietā daudzos un dažādos veidos. Uz oglēm cepta siļķe avīzē bija tikai viens no daudzajiem ēdieniem.
Uz oglēm cepta siļķe senču gaumē
Vispirms sālītu siļķi vairākas stundas nomērcēja ūdenī, lai mazinātu zivs sāļumu. “No seno sievu nostāstiem esmu arī dzirdējusi, ka
saimnieces dažkārt ar nolūku atstāja siļķi sāļu, jo tā mazāk var apēst – sanāk lētāk pabarot lielu saimi,”
skaidro Rūta.
Pēc tam siļķi ietina mitrā avīzē un lika krāsnī uz oglēm cepties. Mūsdienu versijā saimniece avīzi aizstāj ar cepamo papīru.
Siļķi cepa, līdz tā gatava, - aptuveni 10 minūtes no vienas un 10 no otras puses. Saimniece norāda, ka
siļķi nevajadzētu pārcept, jo tad zivs būs sausa.
“Tiesa gan, tieši tāda man bērnībā vislabāk garšoja,” viņa piebilst.
Avīze no ārpuses nodega, bet ne līdz galam – pāris kārtas palika pielipušas pie siļķes. Tā gan nebija liela bēda, jo avīzes plēksnes varēja viegli nolobīt ar visu siļķes ādu. Beigās atlika vien nolupināt zivi no asakām, un tā bija gatava ēšanai.
Parasti ceptās siļķes gabaliņus pasniedza ar siltiem vārītiem kartupeļiem, sīpoliem un rūgušpienu, bet bija arī vairāki citi veidi, kā tos izmantot.
Kas ir “nabagzupa” un kā to pagatavot
Rūta atklāj, ka viņas vecāmamma no siļķes “vārījusi” arī “nabagzupu”. Lai to pagatavotu, no asakām izlobītos ceptās siļķes gabaliņus sadrupināja šķīvī kopā ar saspaidītiem kartupeļiem, kas vārīti ar visu mizu. Klāt piegrieza sīpollokus vai sīpolu, visu aplēja ar ūdeni un samaisīja līdz biezas putras konsistencei. Ja ģimenei rocība bija lielāka vai svētku reizēs – ūdeni aizstāja ar rūgušpienu.
“Tieši šādi – kā “zupu” - siļķi ir ļoti prātīgi ēst, jo zivs savu lielo sāļumu atdod ūdenim vai rūgušpienam, tādējādi sabalansējot garšu,
turklāt no pāris siļķu gabaliņiem varēja uzburt veselu lielo šķīvi garda paēdiena. Bērnībā man šķita, ka neko gardāku par šādu avīzē ceptas siļķes “zupu” neesmu ēdusi,” atmiņās kavējas “Zutiņu” saimniece.
Veseli ēduši!