Kāpēc ēšanas paradumi jāpielāgo valstij, kurā atrodies?

Esmu karjeras laikā spēlējis 8 valstīs un sapratis – visur jāēd vietējais. Ja spēlēju Krievijā, tad ēdienkartē iekļauju zupas, silto ēdienu. Savukārt, spēlējot Grieķijā, Itālijā vai Spānijā, uzturā vairāk ēdu makaronus ar dārzeņiem un augļus. Piemērs - savulaik, kad spēlēju Kazahstānā, kur termometra stabiņš ziemā mēdz nokristies līdz pat -40 grādiem, ēdot salātus jutos ļoti slikti. Pamainīju ikdienas ēdienkarti, sāku ēst karstas zupas, kartupeļu biezeni, gaļu, un uzreiz jutos labāk.

Latvijā arī labprātāk izvēlos vietējo ražotāju pārtiku. Gaļa ir būtiska manas ēdienkartes sastāvdaļa. Pamatā tā ir vistas gaļa, bet dažkārt pēc spēlēm vai smagāka treniņa vakariņās ēdu ko niknāku, piemēram, liellopu gaļas steiku. Vistu izvēlos biežāk, jo organisms to ātrāk pārstrādā. Par to ir dzirdēti dažādi mīti. Ar komandu esam bijuši mūsu pašu Ķekavā, zinu, ka nav taisnība – putni netiek baroti ne ar hormoniem, ne antibiotikām.

Sezonas laikā, esot citā valstī, vienmēr pie vietējiem noskaidroju, kur vislabāk iepirkties. Un parasti produktus iegādājos specializētajos veikalos vai tieši no ražotāja. Gaļu pērku gaļas veikalos, augļus attiecīgi augļu bodītēs. Tā ir garšīgāk un vienmēr arī svarīgs personisks kontakts ar pārdevēju.