/nginx/o/2023/08/21/15537825t1hebcd.jpg)
Teju visi vecāki vēlas, lai viņu bērni ēstu veselīgāk, lai ikdienā neveselīgos un cukurotos našķus aizstātu augļi, dārzeņi vai citas veselīgas uzkodas, taču ieviest šādus paradumus ne vienmēr ir viegli. Ļaut bērnam izvēlēties savu maltīti vai tomēr ne, kā ierobežot neveselīgo uzkodu patēriņu, kā mudināt bērnu izmēģināt jaunas garšas un kā pierunāt ēst pat biešu vai brokoļu zupu?
Ar septiņiem ieteikumiem dalās pavārs no Norvēģijas, “Dibber Meal and Food Services” (Latvijā – “CreaKids”) vadītājs Frode Selvags (Frode Selvaag).
Vecāki var iedrošināt bērnus pamēģināt jaunus ēdienus un jaunas garšas, pakāpeniski mainot ierasto garšu paleti. Jo atvērtāki pret jaunām garšām ir paši vecāki, jo vieglāk tās pieņems arī bērni. Lai ieviestu ikdienā kaut ko jaunu, reizēm der ielūkoties arī pirmsskolas ēdienkartē, piemēram, ja pirmsskola piedāvā kādu jaunu ēdienu, kas bērnam ļoti garšojis, kāpēc gan to nesākt gatavot arī mājās? Turklāt ēdienkarte pirmsskolās tiek veidota saskaņā ar normatīvajiem aktiem, kas nodrošina, ka tā ir vienkārša, veselīga un bērniem piemērota. Šobrīd visā pasaulē ir pieejama milzīga ēdienu izvēle, tajā skaitā daudzi neveselīgi un t.s. fast food risinājumi, tāpēc šķietami vienkārši ēdieni, kas mums var šķist pat garlaicīgi, nereti ir paši piemērotākie mūsu bērniem.
Lai mudinātu bērnus ēst veselīgāk, runājiet ar viņiem par ēdienu, par to, ko un kāpēc viņi vēlētos pagaršot. Ja bērns ierosina kādu veselīgu ideju maltītei, iespēju robežās atbalstiet to, protams, tas neattiecas uz ierosinājumu vakariņās ēst tikai konfektes. Vienlaikus nevajadzētu katru maltīti atstāt bērna ziņā – jautājot bērnam, vai tu ēdīsi zupu vai zivi, vai kaut ko citu, mēs riskējam saņemt atbildi, ka bērns nevēlas neko no piedāvātā. Jo vairāk izlutināsim bērnus ar plašu izvēles brīvību, jo grūtāk būs pierunāt izvēlēties veselīgāko iespēju. Pirmsskolās mēs nereti sastopamies ar ļoti izvēlīgiem bērniem – lai to risinātu, mēs iesaistām viņus ēdienkartes veidošanas vai gatavošanas procesā, aicinām uz virtuvi, skaidrojam, kāpēc top viens vai otrs ēdiens, tādējādi zināmā mērā padarot viņus par vēstnešiem. Ja bērns ir palīdzējis gatavošanas procesā, viņš būs daudz gatavāks baudīt attiecīgo maltīti.
Iedrošinot bērnu izmēģināt jaunu ēdienu, ieteicams izmantot t.s. garšu tiltus – izvēlamies kādu produktu, ko bērns pazīst un kas viņam garšo, un izmantojam jaunajā ēdienā, pastāstot bērnam, ka tur pievienots viņa mīļākais produkts. Tāpat ir svarīgi skaidrot, kāpēc dārzeņi vai augļi ir veselīgi, bet bērniem saprotamā veidā. Pirmsskolas vecumam bērnam neko daudz neizteiks sarežģītie termini par ogļhidrātiem un proteīniem, bet, piemēram, apskatot brokoļus, kas ir koka formā, mēs skaidrosim bērniem, ka, ēdot brokoļus, viņi būs veiklāki kokos kāpēji, tas viņiem būs daudz vieglāk uztverams un saprotams. Varam izmantot arī bērniem pazīstamas asociācijas ar ēdienu krāsām – zaļo dārzeņu zupa var kļūt par Halka zupu, kas dod spēku, rozā biešu zupa par īpašo Bārbiju pasaules zupu u.tml.
Pieredze liecina, ka bērni daudz labprātāk ēd, ja ēdiens uz šķīvja ir izvietots atsevišķi, nevis sajaukts kopā. Bērniem ir svarīgi redzēt sastāvdaļas un pašiem izvēlēties kombinācijas. Lai gan mums, pieaugušajiem, ļoti garšo dažādi sautējumi, bērniem daudz vairāk patiks, ja uz šķīvja atsevišķi būs burkāni, zirnīši, gaļa, mērce vai citas sastāvdaļas. Savukārt, ja vēlaties, lai bērns labprāt ēd zupu, kurā ir daudzas un dažādas sastāvdaļas, labāk to veidot kā biezzupu, sablendējot visas sastāvdaļas. Patiesībā tieši biezzupas un smūtiji ir labs veids, kā “paslēpt” produktus, kas bērniem negaršo, bet ir ļoti veselīgi un nepieciešami. Košā aveņu smūtijā var iejaukt arī auzu pārslu biezputru, kas palikusi pāri no brokastīm, bet biezzupā, kuras pamatā ir produkts, kas bērnam garšo, var iejaukt arī citus dārzeņus, kas ikdienā tik ļoti neiet pie sirds.
Ir produkti, kas negaršo ļoti daudziem bērniem, piemēram, sīpoli. Lielākoties tas ir sīpolu struktūras dēļ, tāpēc var pamēģināt variēt ar to pagatavošanas veidu, piemēram, apcepot zeltainus vai sagrauzdējot. Ja fokusēsimies uz to, kas bērniem negaršo, mēs paši padarīsim savus bērnus izvēlīgus. Man ir divi dēli, un mēs ikdienā nepiedāvājam viņiem vairākas izvēles iespējas katrā maltītē.
Ja sniegsim iespēju izvēlēties, jāpatur prātā, ka bērns vienmēr izvēlēsies t.s. industriālo garšu – kartupeļus frī, pelmeņus, cīsiņus u.tml. Lietas, kas ir gatavotas, pievienojot dažādus garšas pastiprinātājus, lai mums gribētos vēl un vēl. Protams, tas nenozīmē, ka šādi ēdieni ir pilnībā jāizslēdz no ikdienas vai jāaizliedz, taču, piemēram, limonādei vai kartupeļiem frī ir jābūt izņēmuma reizei, nevis ikdienas maltītei. Man ļoti patīk Latvijas pirmsskolas vai skolas, kas pēc maltītes bērniem piedāvā kompotu – tas remdē vēlmi pēc pamatēdiena apēst šokolādi, jo sniedz nepieciešamo saldumu devu, tomēr daudz veselīgākā veidā.
Runājot par to, vai ierobežot bērna porcijas izmēru mājās vai ļaut pašam uzlikt uz sava šķīvja ēdienu, jāuzsver, ka tas ir atkarīgs no tā, kā tiek organizēta maltīte un kas tiek pasniegts – ja pusdienās vai vakariņās ir kāds ātras pagatavošanas ēdiens, tad nevajadzētu bērnam ļaut ēst tik, cik gribas, taču, ja tā ir veselīga un sabalansēta maltīte, tad iespēja pašam uzlikt sev porciju vienlaikus ir veids, kā mācīties izvērtēt, cik daudz vienā reizē varam apēst u.tml.
Bērnu izvēlīgumu un iecienītākās garšas lielā mērā ietekmē tieši vecāki un viņu ēšanas paradumi. Iesaistot bērnu maltītes plānošanas procesā visai nedēļai, kopīgi dodoties pēc produktiem, kopīgi gatavojot un izmantojot bērniem jau pazīstamas un iecienītas garšas, lai iedrošinātu pamēģināt kaut ko jaunu, soli pa solim varam tuvināt bērnus veselīgākām izvēlēm.
