Gurķu marinēšanas process ir savdabīgs mākslas un aromterapijas apvienojums: sulīgi gurķīši, zaļa upeņu lapa, ķiploka zieds, kāda jāņoga košumam — īsta klusā daba burciņā! Tomēr no skaistuma vien paēdis nebūsi. Lai ziemā, iecērtot zobus gurķēnā, varētu izbaudīt cerēto kraukšķi, ir svarīgi nesalaist grīstē visu darbietilpīgo konservēšanas pasākumu jau pašos pamatos.

Meklējot gurķu kraukšķa noslēpumus un pārbaudītas receptes, papētījām marinēto gurķu vēstures līkločus Latvijā un vaicājām pēc padoma pašmāju konservu ražotāju “Durbes veltes”, “Spilva” un “Kronis” zinošajiem speciālistiem.

Nedaudz vēstures

“Tais augusta naktis, kad vīrieši miegā

Ar vējenēm karo vai piejaucē kurtus,

Deg virtuvēs gaisma un kustībām liegām

Griež sievietes dilles un marinē gurķus...”

— žurnālā “Karogs”  (01.07.1984.) publicētās vārsmas ar daiļskanīgo nosaukumu “Gurķu marinēšana” visā krāšņumā atklāj latviešiem raksturīgo konservēšanas dullumu.

Interesanti, ka vēl pagājušā gadsimta pirmajā ceturtdaļā Latvijā marinēšana nebija populāra — gurķus visbiežāk saglabāja ziemai, tos sālot vai skābējot. Tā, piemēram, 1927. gada 1. septembra izdevumā "Zeltene" M.Leiše norāda, ka: “Līdz šim visai maza vērība ir piegriezta etiķa konzerviem, kam nākotnē vajadzētu ierādīt redzamāku vietu. Etiķa konzervi ir ērti uzglabājami un ilgāku laiku nebojājas pat ar papīri aizsietos traukos."

Deviņus gadus vēlāk 1936. gada 1. augusta laikrakstā “Latvijas Lauksaimnieks" LLK mājturības instruktore G. Varkale pauž, ka marinēti gurķi ir ļoti izplatījušies tirdzniecībā un iesaka, kā tos pagatavot mājas apstākļos: "Nelielus gurķus liek noslēdzamās burkās (vislabāk skārda bundžās), pa starpām kaisot kapātas dilles, estragonu, lauru lapas, piparus, virces, pērļu sīpolus, mārrutku šķēles un sinepju graudiņus.

Komentāri
CopyDraugiem Whatsapp Pinterest