Cilvēks ir sociāla būtne, kura sadarbojas ar apkārtējiem, paļaujoties un ticot tiem, kuri pierādījuši sevi vārdos un darbos. Vieniem šādas personas ir politiķi, kuriem noticam ik pa četriem gadiem, dodoties uz vēlēšanām, citiem tie ir mācītāji, kuri nenogurstoši sludina ticību Dievam, no kanceles piesaucot kā svētos, tā ļaunos. Savukārt milzum daudz cilvēku vēl arvien tic dažādiem mārketinga un reklāmas trikiem, kas stāsta par neticamām lietām, tostarp, kā neko nedarot var notievēt, kā kļūt bagātam tikai dažu nedēļu laikā vai aizceļot uz sapņu valsti.
Cilvēks pēc dabas ir slinks, un katrs uzlabojums, kas atvieglo dzīvi, piemēram, aplikāciju izmantošana, lai pasūtītu ēdienu tā vietā, lai stundām stāvētu pie plīts, kā arī brīnumtabletes lietošana, lai atbrīvotos no pieciem kilogramiem, noteikti ir vilinājums daudziem. Taču gan psihologi, gan uzturzinātnieki, gan citi izglītoti cilvēki nenogurstoši stāsta, ka meliem ir īsas kājas un pašiem vien būs no dīvāna jāpieceļas, ja gribēsies labi izskatīties, vai arī jāstāv pie plīts regulāri, lai veselīgi un ekonomiski paēstu.
Interesanti, ka arvien biežāk tiek izmantoti īpašie “mārketinga stāsti” jeb “mazie meli”, kas veselībai neko ļaunu nenodara, bet no ētiskā viedokļa uzskatāmi par kroplīgiem un maldinošiem. Un ar šādām pieejām grēko daudzi, tostarp pārtikas nozarē strādājošie. Lai gan šķiet - cik tad ļoti iespējams melot par ūdeni, esam apkopojuši vairākus fantastiskus mītus jeb “mārketinga pasakas” ar ko iespējams pārdot pudelēs pildītu ūdeni līdz pat diviem tūkstošiem reižu dārgāk nekā to, kas tek no krāna… bet pircējs saņem līdzvērtīgus vai pat identiskus produktus.