Rafinētais cukurs pret cukura aizstājējiem. Vai kāds ir izteikti veselīgāks?

FOTO: Pixabay

Kas par daudz, tas par skādi - tā arī ar cukuru. Arvien populārāki kļūst dažādi cukura aizstājēji, bet vai tiešām tie  ir tik nekaitīgi? Cukuru, cukura aizstājējus un to ietekmi uz organismu pētīja LTV raidījums "Pārtikas revidents".

Cukurs ir vienkārši ogļhidrāti, kurus mūsu organisms izmanto enerģijas iegūšanai.

Runājot par cukuru, visbiežāk dzirdam vārdus “laktoze”, “glikoze”, “fruktoze” un “saharoze”.

Laktoze ir pirmais cukura veids, kuru mēs iepazīstam jau tūlīt pēc piedzimšanas, jo šis cukurs ir piena, tostarp arī mātes piena, sastāvā.

Gan glikoze, gan fruktoze ir sastopama dabā – augos, dārzeņos, ogās un augļos. Augļos un ogās pārsvarā ir fruktoze, savukārt dārzeņos - saharoze. Galvenā atšķirība starp šiem cukuriem ir tas, kā tos pārstrādā mūsu organisms.

Fruktozi pārstrādā aknas, un tas neprasa insulīna līmeņa paaugstināšanos mūsu ķermenī. Liels fruktozes daudzums ir, piemēram, vīnogu sulā. Taču Rīgas Stradiņa universitātes programmu “Uzturs” un “Uzturzinātne” vadītāja Lolita Neimane vērš uzmanību, ka vienā glāzē vīnogu sulas var būt pat vairāk kā 30 grami fruktozes. Bet, ja mēs ikdienā uzņemam vairāk par 100 gramiem fruktozes, tas var izraisīt aknu aptaukošanos.

Īpaši uzmanīgiem jābūt ar fruktozi, kuru fasētā veidā var iegādāties veikalos.

“Fruktoze izolētā veidā sevišķi daudz ir dažādos sīrupos. Īpaši jāpiemin kukurūzas un agaves sīrupi. Fruktozi šobrīd uzskata par riska faktoru nealkoholiskai taukainai aknai tās attīstībā. Fruktoze ir ļoti slikta podagras un otrā tipa diabēta gadījumos,” brīdina Neimane.

Saharozi veido 50% glikozes un 50% fruktozes. Šāda cukuru proporcija ir, piemēram, baltajā cukurā. Saharoze ir dabīgs cukurs. Vislielākā saharozes koncentrācija ir cukurniedrēs un cukurbietēs, no kurām tiek ražots baltais rafinētais cukurs.

Latvijas veikalos ir pieejami arī dažādi saldinātāji un cukura aizstājēji.

Saldinātāji ir vielas, kuru sastāvā nav glikozes jeb cukura, un tos izmanto, lai produktiem piešķirtu saldu garšu.

To galvenie patērētāji ir cilvēki ar cukura diabētu.

Ir divu veidu saldinātāji – tādi, kas ir ar enerģētisko vērtību, kā arī bezkaloriju saldinātāji. Saldinātāji ar enerģētisko vērtību ir, piemēram, eritritols, maltitols vai laktitols. “Ir arī bezkaloriju saldinātāji, kuriem pēc būtības kaloriju nav, – vai tas ir aspartāms, taumatīns, saharīns, neohesperidīns, vai tie ir stevioglikozīdi, un saldinātāji var būt gan dabīgas izcelsmes, gan ķīmiski sintezēti,” skaidro Latvijas Lauksaimniecības universitātes Pārtikas tehnoloģijas katedras profesore, vadošā pētniece Inga Ciproviča. Piemēram, ķīmiski sintezēti ir stevioglikozīdi - saldinātāji, kurus iegūst no stēvijas auga.

Veselības eksperti mums nereti atgādina par dienā vēlamo cukura normu - tie ir 25 grami. Mērenība, kā izrādās, jāievēro, arī lietojot cukura aizstājējus un saldinātājus.

Sertificēta uztura speciāliste Lizete Puga atgādina, ka arī mākslīgie saldinātāji var ietekmēt mūsu veselību: “Ja mēs veikalā izvēlamies šo dabiskās izcelsmes saldinātāju - stēviju, nereti tas nemaz nav tādā tīrā formātā. Tas iekšā ir ar šiem cukurspirtiem, un tad ir problēma; ja mēs to izmantojam ļoti daudz, tas var veicināt tādas gremošanas problēmas kā šķidra vēdera izeja vai vēdersāpes.”

Savukārt starp dabīgiem cukura aizstājējiem bieži vien tiek minēts medus, stēvija, kļavu sīrups, dateles un banāni. Šie produkti ir dabīgi, satur minerālvielas, augu fermentus un arī vitamīnus. Arī medus un kļavu sīrupa sastāvā ir saharoze, taču kļavu sīrupam, piemēram, piemīt antibakteriālas īpašības. Tikmēr stēvija neietekmē cukura līmeni asinīs, bet banāni ir arī labs kālija avots.

Uz augšu
Back