Atklājam tradicionālos Vidzemes ēdienus: Rauna

Valentīna Ņilova

Valentīna savā virtuvē darbojas ārkārtīgi veikli un raiti – kā nekā, viņa jau 24 gadus strādā par pavāri Raunas vidusskolā un ikdienā gatavo ēst novada bērniem. Ārā ir gada tumšākais laiks, bet mājīgajā virtuvē deg svecīte, dzeram pašu dārzā audzētu piparmētru tēju. Mūsu sarunā ar komentāriem ik pa brīdim iespraucas arī Valentīnas vīrs, kamēr Valentīna smejoties saka: “Nu viss, tev jāiet projām, mums te savas svarīgas darīšanas”. Valentīna pati dzimusi Raunā – viņas vecmāmiņa šeit atbraukusi darba nolūkos no Polijas 1930. gadu sākumā. No bērnības atceras, ka mamma gatavojusi ēst garšīgi, sātīgi un vienkārši, vienmēr piedomājot par laika taupību, jo bijusi ļoti aizņemta darbā kolhozā. Tāpēc nav sanācis vaļas īpaši apmācīt savas trīs meitas ēst gatavošanā, bet vienmēr, virtuvē darbojoties, teikusi “skaties!” – tā arī no mammas Valentīna daudz ko apguvusi. Vēlāk Valentīna turpinājusi apgūt gatavošanu pašmācības ceļā, arī no pazīstamajām Ņinas Masiļūnes grāmatām, bet jau vēlāk, uzsākot darbu skolā, ieguvusi profesionālo pavāres izglītību Valmierā.

Valentīna atminas, ka mamma un vecāmamma bieži gatavojušas, izmantojot krāsni, lai taupītu laiku. Sacepumi, sautējumi un pat zupas – saliek krāsnī, un kamēr gatavojas, var pievērsties citiem darbiem, kas nekad netrūka. “Vecās maizes krāsnis – tā jau bija pavisam cita garša. Es nezinu, vai mūsdienās mēs vēl tādu varam dabūt.” Arī vēlāk, ciemojoties pie mammas, citreiz lūgusi pagatavot pavisam vienkāršus krāsnī ceptus kartupeļus ar biezpienu un siļķi. Tagad gan krāsns izjaukta, jo pienāca laiks, kad mājās gribējās vairāk vietas un modernas iekārtas.

Padomju laikā ģimene turējusi arī savas vistas, un kūtī bijušas govis un cūkas. “Viss, viss bija savējais. Pienu no pienotavas mums veda, maizi cepa tepat uz vietas.” Tagad Raunā vairs nav pienotavas un maizes ceptuves, un Valentīna īsti neuzskata par pareizu to, ka mūsdienu noteikumi paredz skolas virtuvē lielākoties izmantot produktus, kas sūtīti no bāzēm citās Latvijas malās, nevis vietējos. Tomēr Raunā joprojām iespējams tiešā veidā iegādāties mazo saimniecību – kaimiņu – produktus. Tā Valentīna tiek pie labas gaļas, olām, kartupeļiem, bet vasarā audzē zaļumus un saknes savā piemājas dārziņā. Ilgus gadus Valentīna pati pēc pasūtījuma cepa lauku tortes un kūkas. Tagad gan pašai vislielāko prieku sagādā uzdāvināt savējiem – radiem un draugiem - pašceptas tortes dažādās jubilejās. Tas esot īpašs gandarījums.

Valentīna atzīst, ka atnākot mājās no darba skolas virtuvē, parasti nevēlas atkal pavadīt visu vakaru pie plīts, tāpēc sev un vīram cenšas gatavot salīdzinoši vienkāršus ēdienus. Izmanto savus ziemas krājumus – gurķu, tomātu un salātu burkas, sulas. Vienmēr mājās ir biezpiens un kefīrs. Tomēr, kad sabrauc ciemos bērni un mazbērni, “tad gan mēs domājam, ko šoreiz interesantu varētu pagatavot. Svētkos gribās visus tā kā bišķin pārsteigt”.

Kartupeļu sacepums ar gaļu

Šo recepti Valentīna sauc par īstu lauku ēdienu, sātīgu un treknu – viņa to apguvusi no mammas un vecmammas, un vecākās paaudzes kundzes Raunā arī apstiprinājušas, ka tas ir šeit izsenis pazīstams. Kādreiz kartupeļu masa pildīta cūku zarnās, cepta krāsnī un pēc tam griezta kā desa, pāri lejot krējumu. Šodien, kad cūku zarnas nav tik viegli pieejamas, Valentīna sacepumu vienkārši liek cepamtraukā.

Zivs dārzeņu mērcē

Šī recepte ir pašas Valentīnas izgudrojums, balstīta ilgā gatavošanas pieredzē. Tā tapusi 2000. gadā, ēdinot 3x3 nometnes dalībniekus. Trimdas latviešu nometnes vecākās paaudzes dalībnieki ļoti novērtējuši tādus tradicionālus ēdienus kā miežu biezputra, skābeņu zupa – pat nākuši klāt pateikties. Ar jauniešiem gan gājis grūtāk, un šī zivs recepte radusies, cenšoties izpatikt kādam īpaši izvēlīgam puisim. Iznākusi tik garšīga, ka nu jau kļuvusi par Valentīnas specialitāti, ko gatavo gan mājiniekiem, gan adaptētā formā arī skolā. Pati no bērnības atceras, ka zivju ēdieni mājās ēsti diezgan bieži – butes un mencas, kas bijušas mammas iecienītas un ne pārāk dārgas.