:format(webp)/nginx/o/2021/12/14/14260526t1hd869.jpg)
Ņūkāslas apkārtnē, kur dzīvo ogļraču pēcteči džordiji, var atrast robustus krodziņus, kur maltītes ir tik pamatīgas un sātīgas, ka pil pār šķīvja malām un tek gar mutes kaktiņiem, kur drupačas no galda notrauš ar piedurkni, bet daži ēdieni uzdzen fizisku un dvēselisku nelabumu. Nu, piemēram, iztēlojieties baltmaizes klaipu, kurā mīkstuma vietā sastūķēti makaroni ar kečupu. Vēlaties?
Ziemeļaustrumanglijā, kur jau 15 gadus 13 sērijās stindzinošus noziegumus izmeklē laucinieciskā paskata detektīve Vera, ļaudis ir skarbi, bez liekas smalkjūtības, vēju appūstiem vaigiem un šķiet pamatīgi ieauguši zemē - gluži kā viņu senči, kas bezbailīgi devās zvejā drūmajā Ziemeļjūrā un, nosmērējušies melni kā mori, nira ogļu šahtās. Seriālā, protams. Bet ne tikai – šādi tipāži sastopami arī dzīvē. “Veru” es skatos fantastiskās Brendas Bletinas dēļ, katru sēriju viņu sagaidot jaunā, pilnīgi idiotiski puķainā kleitā, bet galvenokārt ziemeļu Anglijas nepārspējamo skatu dēļ.
Ņūkāsla, uz kuru dodos jau daudzus gadus, vai nu patīk, vai ne. Man patīk tieši tāpēc, ka ir tumši un drūmi un apkārtnē var uziet depresīvas pilsētiņas ar smeldzīgiem pārpalikumiem no to industriālajiem ziedu laikiem; visur ir akmeņainas, neviesmīlīgas pludmales.