“Uzvārīsim kompetes,” tā bija frāze, ko cerēju sagaidīt no omītes bērnībā. Savukārt viņai tās bija vārījusi viņas mamma. Ceturtdaļgadsimtu pēc omes aiziešanas mūžībā mēģinu atsaukt atmiņā recepti, kas ļauj tikt pie gardām, saldām un staipīgām konfektēm.

Manā bērnībā veikala plaukti nelūza no dažādu saldumu pārbagātības. Skolas starpbrīžos skrējām uz tuvējo lauku bodi pirkt sauso ķīseli, ko bērām tieši mutē. Konfektes veikala plauktus nesasniedza, tās palika zem letes. Skaidra lieta, ka visi gribēja draudzēties ar tām meitenēm, kurām mammas bija bodnieces, jo viņas cienāja ar konfektēm. Savukārt konfektes, kas tika ieliktas plauktos, bija kā fosilijas.

Lauku sētā saldums izauga krūmos (visgardākās bija avenes), kokos (protams, āboli “cukurīši”) un dobēs (te savā starpā cīnījās burkāni ar zemenēm). Taču bērniem ar to nepietika, gribējās to īsto balto cukuru, tāpēc abas ar māsu omītei dīcām, lai izcep rolbiskvītu, pankūkas vai izvāra kompetes. Par kompetēm ome sauca uz pannas savārītu masu, kas bija kaut kas starp īrisiem, ar kuriem izraut blombas, un konfektēm “Gotiņa”. Svaigām konfektēm, nevis tādām, ko deva veikalā, – ar tām varēja naglas sienā iesist. Un vārdu kompete omīte izrunāja tik garšīgi, ka siekalas saskrēja mutē no skaņas vien.

Saprotams, ka bērnībā domāju, ka mana ome ir tās konfektes izgudrojusi un kāds ļaunais nozadzis recepti un vāra lielā katlā, tin papīros un pārdod. Taču latviešu virtuvē un bērnības garšas kanonā gotiņas ieņem godpilno 1. vietu uz konfekšu pjedestāla. Arī leģendārā kulināre Ņina Masiļūne to dokumentējusi savā pavārgrāmatā “Lauku virtuve”, kur šim našķim dots nosaukums “Piena konfektes” un paskaidrots, ka

Komentāri (1)
CopyDraugiem Whatsapp Pinterest