:format(webp)/nginx/o/2021/09/15/14071143t1h05b0.jpg)
Par to, ka latvieši ir ne tikai dziedātāju tauta, bet arī sēņotāju, sen vairs nav nekādu šaubu. Kāds uz mežu dodas tikai pēc gailenēm un baravikām, citam sēņu atpazīšanas prasmes un patika sniedzas tālāk, liekot grozā arī, piemēram, alksnenes, čigānenes, rudmieses un bērzlapes. Sliktā ziņa – sēnes labprāt baudām ne tikai mēs. Kādu stūri mēdz nograuzt gliemezis vai vāvere, bet kātiņā un cepurītē nereti sastopami apakšīrnieki – tārpi (vismaz tā mēs vairums esam ieraduši tos dēvēt).
Katrs, kurš reiz sēņot gājis, noteikti ir bijis situācijā, kad ierauga kādu greznu sēni, piemēram, brangu, staltu baraviku un ir bezgala priecīgs, bet, ak tavu skādi, kad sēne nogriezta, viss kātiņš vienos caurumos. Nogriez gabaliņu, nekas nemainās, vēl gabaliņu – atkal tas pats. Tad vēl cerība par neskartu cepurīti, bet, to griežot uz pusēm, arī paveras skats ar caurumiņiem, no daža laba vēl kāds kustonis pabāž galvu.
Bēda liela, un jāiet meklēt nākamo sēni ar cerību, ka tā būs bez īrniekiem.
Jāteic, ka ne visi sēņotāji skrupulozi pārbauda salasītās sēnes pirms gatavošanas. Kāds ir pavisam vienaldzīgs pret, kā pats dēvē, "proteīnu", cits pieļauj zināmas atkāpes.