/nginx/o/2020/11/03/13452861t1h756d.jpg)
Tālajos astoņdesmitajos, kad maniem vecākiem beidzot bija izdevies tikt pie žiguļa, Skrīveru "Klidziņa" bija obligāta pietura, pa Daugavpils šoseju mērojot tālo ceļu uz Rīgu. Un ikreiz ēdām tikai un vienīgi kupātus, kas "Klidziņā" tika pasniegti elegantā vienkāršībā – ar rīsiem, marinētiem sīpoliem un pašu gatavotu tomātu mērci. Tie bija izcili! Tādi vairs nav ēsti nekur.
Lai atsauktu atmiņā bērnības garšas un atklātu leģendāro kupātu garšas noslēpumus, uzmeklēju "Klidziņas" bijušos darbiniekus. Veiksme bija manā pusē – izdevās tikt ne vien pie sulīgiem atmiņu stāstiem par virtuves aizkulisēm, bet arī pie vēsturiskās, kladē pierakstītās kupātu receptes un padomiem, kā gatavojama tomātu mērce un kraukšķīgi marinētie sīpoli.
Tolaik kupātos reizēm lika ne tikai gaļu
""Klidziņā" nostrādāju 10 gadus – no 1987. gada līdz brīdim, kad 1997. gadā tika likvidēta patērētāju biedrība un "Klidziņa" tika slēgta. Neilgi pēc tam to pārņēma "privātais", bet daudzi darbinieki nepalika tur strādāt. Vispirms kā pavārs "Klidziņā" biju praksē, kad mācījos par konditoru, un pēc skolas beigšanas arī "Klidziņas" bufetē pastrādāju. Lielākais hits, ko visi atceras, protams, bija slavenie kupāti. Kaut gan arī šodien "Klidziņa" vēl darbojas un arī kupāti ir ēdienkartē, daudzi saka, ka tie nestāv ne tuvu klāt tiem, kādi bija nobaudāmi agrākos laikos. Šogad pastaigājām ar dēlu gar "Klidziņu", apskatījāmies – viss tur skaisti izremontēts, bet nu tas vairs nav tas – no ēkas dveš vēsums. Manās atmiņas "Klidziņai" ir pilnīgi cita aura, ļoti silta un mājīga. Arī sākotnējais interjers bija īpašs, ar noskaņu, pie milzīgajiem panorāmas logiem logiem aizkari no džutas aukliņām, uz galdiem smilgas māla vāzītēs, un arī pati vieta ar skatu uz Daugavu – neatkārtojama. Pirms 30 gadiem "Klidziņā" svinēju savas kāzas.