”Svētdienas vakarā mājābraucēji uz Maskavas šosejas. "Klidziņas" stāvvieta pilna: iepērkas sardeles, kupāti. ""Gotiņu" atkal nav. Reizēm ir, bet arvien retāk. Eniņš nes meitenēm torti, un visgarām tam mirdz un laistās Daugava. Skaists vakars. Daugava ir ne tikai no zelta un sudraba, bet no dvēseles," – tā "Klidziņas" burvību savulaik aprakstījis pats Imants Ziedonis. Kaut leģendām apvītā ēka Daugavas krastā stāv kā stāvējusi, tomēr tās slava vairs nav tik spoža kā ziedu laikos, kad, kā zinātāji teic, zāle bijusi zaļāka, saule spīdējusi spožāk un kupāti bijuši sulīgāki.

Spožos logus mirdzinādama, Skrīveros, Rīgas—Daugavpils šosejas malā kalnā joprojām slejas "Klidziņa". Laikam grūti būs atrast cilvēku, kurš, braucot garām šai leģendārajai ēkai, kaut reizi nebūtu te piestājis. Apmeklētāju un darbinieku atmiņu stāsti par leģendārā ēdināšanas kompleksa ziedu laikiem – neticami gardajiem kupātiem, izlejamo kvasu, dzīvās mūzikas vakariem, tūristu autobusiem pārpildīto stāvvietu, kāzu lustēm restorānā, baiso tuneli, celšanos pāri Daugavai ar kuģīti – joprojām ir spilgti un garšīgi.

Jānis Fridrihsons: "70. gadu beigās sieva vadīja ansambli Skrīveru Zemkopības institūtā, un viņiem toreiz bija kauč kāda balle "Klidziņā". Palika atmiņā, jo sēdējām pie viena galda ar Raimondu Paulu un viņš humorīgi vedināja visus iedzert, bet pats

Komentāri
CopyDraugiem Whatsapp Pinterest