:format(webp)/nginx/o/2020/11/03/13452861t1h756d.jpg)
Mūsdienās, kad picērijas kā sēnes pēc lietus ir “saaugušas” teju uz katra stūra un pieejami pat pašapkalpošanās automāti, kuri pagatavo picu nieka trīs minūtēs, ir grūti iedomāties, ka pirmā picērija Latvijā tika atklāta vien 1988. gadā, turklāt nevis Rīgā, kā varētu domāt, bet gan Ādažos.
Ieskats Latvijas picēriju vēsturē
Tiesa gan, atskatoties vēsturē, teikt, ka tieši Ādažos notika latvieša pirmā sastapšanās ar picu, būtu pārsteidzīgi. Mēģinājumi ieviest ēdienu ar šādu nosaukumu vairāku Rīgas ēdnīcu un kafejnīcu ēdienkartēs bija jau 80. gadu sākumā. Tā, piemēram, viena no pirmajām picu vietām Rīgā bija kautrīgi paslēpusies kafejnīcas “Kaija” un kulinārijas veikala paspārnē, kur tolaik gatavots “itāliešu siera pīrāgs” pēc trim receptēm: "Kalcone", "Pikolino" un ar malto gaļu. 1984. gada 3. oktobrī laikraksts “Laiks” vēsta, ka “Rīgā tagad var dabūt itāliešu picu (pizza). Kafejnīcas logā Rīgā, Grīvas ielā 11, ielikta zīme "Piccērija". Laikraksts "Padomju Jaunatne" paskaidro, ka šo vārdu jāraksta ar vienu "c".”
Ar Rīgas pilsētas izpildkomitejas sabiedriskās ēdināšanas pārvaldes gādību ap to pašu laiku Rīgā kaut kas picai līdzīgs bija nobaudāms vēl trīs vietās – Suvorova ielā 105 (tagad A. Čaka iela), K. Marksa ielā 54 (tagad Ģertrūdes iela) un L. Laicena ielā 55. (tagad Nometņu iela). Itāļi gan noteikti šausmās plēstu matus, redzot picu ar cīsiņiem vai ar kāpostiem.
Kā dzima Ādažu leģenda