Manā bērnībā vistām bija tikai divas kājas. Es toreiz nezināju, ka pasaulē eksistē veģetārieši. Bieži ciemojos pie radiem laukos un zināju, ka vistas (arī gaiļi, zosis un tītari) ik pa laikam tiek nokauti, lai mēs tiktu pie gardiem gaļas šmoriem vai zupām. Tā šķita pavisam parasta pasaules kārtība. Tie, ko toreiz apēdām, bija brīvi un laimīgi dzīvojuši putni, staigājuši pa zaļu mauru un pagalmā lasījuši kukainīšus. Lauku vistas perēkļos dēja olas ar dzeltenumiem, košiem kā pieneņziedi, un pēc tam par to skaļi un ilgi kladzināja. Tajos laikos pilsētā valdīja pārtikas deficīts, un vista galdā jebkurā tās veidā bija īsti svētki.

Fragments no topošās sajūtu pavārgrāmatas “Četri gadalaiki latviešu virtuvē”. Raksti turpinājumos sadarbībā ar garsigalatvija.lv.

Ja nu man kādu iemeslu dēļ būtu jāatsakās no gaļas ēdieniem, tad cepta vistiņa būtu pats grūtākais. Tiesa, manā bērnībā vistas ilgi un pamatīgi šmorēja krējuma mērcē, jo tās bija dējējvistas, ne pāris mēnešus veci broileri vai jaunas zosis, kuru cepetis kūst mutē. Atceros arī mazliet spokainu pildītu vistu no svinību galda Latgalē – vistas āda bija

Komentāri
CopyDraugiem Whatsapp Pinterest