Kad laiks iegriežas uz rudens pusi, rīti tinas miglā un rotājas rasā, skaņas ir dzidras. Tālumā rej suns un debesīs sakliedzas gājputni. Tas ir laiks, kad Latvijas mežos un purvos ienākas brūklenes un dzērvenes. Ogas ar raksturu. Retais šīs ogas metīs mutē un ar baudu ēdīs svaigas, tās ir ņipri skābas un stipras, ar mazu rūgtuma piedevu. Bet latviešu un arī citu ziemeļu tautu virtuvē šīs ogas ieņem svarīgu lomu, iespējams, tās ir čempiones to daudzveidīgā pielietojuma dēļ.

Fragments no topošās sajūtu pavārgrāmatas “Četri gadalaiki latviešu virtuvē”. Raksti turpinājumos sadarbībā ar garsigalatvija.lv.

Debesmannas rozā sala baltajā pienā, sarkanais ķīseļa ezeriņš, kurā izcelties buberta putām vai peldēties šokolādes krēmam. Un kur tad vēl limonāde, ievārījums lauku tortē – tās ir pamatīgas, paaudzēs mantotas vērtības, kurās bez dzērvenēm un brūklenēm neiztikt. Latvietim vajag, lai saldais būtu ne tikai salds, bet vienlaikus mazliet skābens un rūgtens, citādi tas šķiet pārāk pliekans. Sarkanās, skābās meža ogas šeit noder ideāli. Tāpat skābo ogu ievārījums ir neaizvietojams pie 

Komentāri
CopyDraugiem Whatsapp Pinterest