/nginx/o/2020/01/27/12898738t1h2301.png)
Ieejot vidusmēra latvieša dzīvoklī, daudzās mājās uz galda vai bufetē gozēsies trauks vai kārbiņa, pildīta ar saldiem našķiem, kas nu kurai ģimenei tuvāki: kādam cepumi, vafelītes, barankas, citviet šokolādes konfektes, ledenes vai kāds modernāks želejas našķis, kas aplipināts ar saldskābu virskārtu. Atliek tikai pastiept roku un iebāzt mutē. Zviedrijā ir cita tradīcija - vērtīga, bet ar baisām saknēm.
Nav noslēpums, ka nereti vecākiem ar bērniem īr īsts cīniņš, lai ierobežotu saldumu patēriņu. Tepat netālajā Zviedrijā toties ir kāda šķietami jauka tradīcija, ko sauc lördagsgodis jeb burtiskā tulkojumā "sestdienas saldumi". Saldumi tiek ēsti tikai šajā dienā. Kāds domās - tā nevar būt, citi uzskatīs, ka var taču katru dienu pa drusciņai, bet zviedriem ir sava teorija, kas ir balstīta pat pētījumos.
Jāsaka gan, ka šī tradīcija ir cēlusies ne tajos labākajos veidos, lai gan it kā ar labu mērķi.