Pavasarī ik gadu mediķu redzeslokā nonāk cilvēki, kas saindējušies ar pirmajām sēnēm. Kaut gan bisītes, kas tautā maldīgi tiek dēvētas arī par murķeļiem, ārsti un mikologi neiesaka izmantot uzturā, gardēži spītīgi turas pie vecmāmiņu tradīcijām, turpinot lasīt un ēst šīs sēnes. Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Toksikoloģijas un sepses klīnikas ārsts Roberts Stašinskis TVNET ziņo, ka arī šogad sēņotāju paradumi nav mainījušies un slimnīcā jau nonācis pirmais bisīšu upuris.
“Paldies dievam, viss beidzās labi, un viņš jau ir izrakstīts mājās, bet katru gadu pavasarī pie mums nokļūst pacienti, kas saindējušies ar bisītēm. Tiesa gan, ne lielā skaitā, bet šādi gadījumi joprojām ir,” stāsta anesteziologs, reanimatologs Roberts Stašinskis.
/nginx/o/2021/05/07/13767067t1h3416.jpg)
Ārsts norāda, ka pēdējo piecu gadu periodā saindēšanās gadījumu skaits ik gadu ir bijis teju nemainīgs – līdz pieciem gadā. Viņš piebilst, ka tas ir tikai mediķu redzeslokā nonākušo sēņotāju skaits, pieļaujot, ka ne viens vien bisīšu ēdājs ārstējas mājas apstākļos.
Roberts Stašinskis skaidro, ka
giromitrīns – toksīns, kas ir bīsītēs, ir gana indīga lieta. Literatūrā ir aprakstīti arī dati, kad cilvēki ir miruši pēc šo sēņu lietošanas uzturā.
Man gan nav Latvijā zināms neviens gadījums, kad kāds pēc bisīšu ēšanas būtu nomiris, un, jāsaka – labi, ka tā.”
Vaicāts par to, kādas pazīmes var liecināt par saindēšanos, speciālists norāda, ka klīnika sākas samērā vēlu, no 8-12 līdz par 24 stundām pēc sēņu ēšanas. “Ir divu veidu simptomātika: pirmkārt, vemšana un caureja, otrkārt neiroloģiskās izmaiņas – vājums, reiboņi, ģībšanas sajūta. Smagākos gadījumos pievienojas arī orgānu funkciju traucējumi – nieru, aknu darbības traucējumi.”
Bisītes zināmā mērā var salīdzināt ar fugu zivi – pareizi sagatavojot, tā ir smalka delikatese, bet, ja kaut kas noiet greizi – pēdējā maltīte,
saka Roberts Stašinskis. “Bisītēs esošā inde ir gaistoša un ūdenī šķīstoša, tādēļ, ievērojot pareizus gatavošanas principus – ja sēnes tiek vējotas, kaltētas vai pareizi novārītas, pastāv iespēja panākt, ka šī inde izvadās ārā un sēnes ir izmantojamas uzturā, bet nav garantijas, ka pat pēc desmitās vārīšanas reizes viss giromitrīns tiešām būs izkūpējis gaisā.”
Roberts Stašinskis nepiekrīt sēņotāju aprindās populārajam uzskatam, ka bisītēs esošajam giromitrīnam būtu tendence uzkrāties organismā: “No toksikoloģiskā viedokļa skatoties un analizējot, es nekur neesmu lasījis, ka giromitrīnam būtu kumulējošs efekts. Nav gluži tā, ka, ēdot bisītes piecus gadus no vietas, viss ir labi, un tad sestajā gadā sākas problēmas, jo organismā toksīns uzkrājies veselībai kaitīgā koncentrācijā. Ir skaidrs viens, kamēr šī inde ir palikusi sēnēs, ikvienam, kas tās nobaudīs, būs veselības traucējumi. Tās nekaitē veselībai tikai tādā gadījumā, ja kaut kādā veidā izdodas šo indi izvadīt ārā.”
Ārsts teic, ka literatūrā ir aprakstīti gadījumi, kad cilvēki saindējušies ar bisītēm, pat neapēdot nevienu sēni: “Tā kā šī inde ir ūdenī šķīstoša,
ja bisītes tiek vārītas, un mēs atrodamies blakus un ieelpojam šos garaiņus, inde nonāk organismā, mums pat netiekot līdz sēņu ēšanai.
“Viss šis pasākums ir tāds zināms izaicinājums. Jautājums – vai tiešām ir nepieciešams riskēt ar veselību? Es tā nedomāju! Vai tad nu patiešāmesam tādā badā? Vai tiešām nav nekā cita ēdama, ka mums par katru cenu jāveic šādi bīstami eksperimenti uz savas veselības rēķina?” – ārsts liek aizdomāties.
