:format(webp)/nginx/o/2020/11/03/13452861t1h756d.jpg)
"Kā tautā saka — "par mironi vai nu labu, vai neko"," lūgts atsaukt atmiņā "Vefieša" ziedu laikus, ar humoru teic Raimonds Zaķītis, kurš leģendārajā ēdināšanas kombinātā nostrādājis 10 gadus. "No 1975. līdz 1985. gadam nogāju ceļu no 15 gadīga konditora mācekļa līdz kadru daļas priekšniekam. Kad deviņdesmitajos gados tika demontēta sēta ap VEF teritoriju, es tiku tur iekšā pastaigāt pa vecajām takām. Sirds sažņaudzās, redzot, ka ir nojaukts ne tikai vecais kombināta korpuss, bet arī jaunais "Vefietis" ar visām modernajām iekārtām, kurās savulaik bija ieguldīti miljardi."
"Kāds to visu godību vienkārši nodeva metāllūžņos," skumīgi secina Raimonds. "VEF savulaik ražoja diezgan daudzas uzpariktes armijas vajadzībām. Ļoti iespējams, ka arī ēdināšanas kombinātā bija tādas tehnoloģijas, kuras nevarēja atstāt stāvam klajā laukā bez sētas apkārt. Un tāpēc arī tas jaunais, smukais, glancētais "Vefieša" otrais kombināts, kura palaišanā 1984. gada vasarā kā kadru daļas priekšnieks piedalījos arī es, tika nolīdzināts līdz ar zemi. Deviņdesmitajos, sākoties juku laikiem, visi cehi tika noprivatizēti, un lielais VEFs sabruka mazos uzņēmumiņos."
Kā no ēdnīciņas uztaisīt pili?
"Godīgi sakot, tas bija tāds kārtīgs, liels, smuks ziepju burbulis. Jo, nu redzi, VEF savulaik bija Aizsardzības ministrijas pasūtījumu izpildītājs, lielākais uzņēmums Latvijā. Kad sistēmas norieta laikos – gan laukos, gan pilsētās — cilvēkiem veikalos nebija nekā, mēs "Vefietī" uzbūvējām kūpinātavu, un strādnieki varēja tikt pie siltām, svaigi kūpinātām vistiņām. Mēs tikām ārpus kārtas apgādāti ar produktiem, jo mūsu Neļa (red. — "Vefieša" direktore Anēlija Kozlovska) bija īsta dzelzs lēdija. Lai jūs saprastu, tad partijas sekretāre — Neļas vietniece, ik reizi, kad pa selektoru tika izsaukta uz priekšnieces kabinetu, ar sasvīdušām plaukstām vismaz trīs minūtes histēriski "gludināja" neesošas krunkas uz saviem svārkiem, līdz saņēmās atvērt durvis un ieiet iekšā.