Ziemassvētki nemaz nebūtu Ziemassvētki bez grezni klātiem galdiem un iecienītiem ēdieniem. Bet ne visur tradīcijas ir vienādas un uz galda ceļ pelēkos zirņus vai vispār pieturas pie kādām stingrām paražām. Ir valstis, kas noteikti pārsteidz, vēsta "Boredpanda"
Ābolos nav nekā neparasta, vai ne? Bet Ķīnā ir svarīgi, ko viņi ar tiem dara. Ziemassvētki šajā valstī nav brīvdienas un netiek īpaši svinēti, jo šo svētku saknes meklējamas rietumu kristietībā. Tomēr Ziemassvētku svinēšana pēdējo gadu laikā kļūst arvien populārāka, īpaši ķīniešu jaunākās paaudzes vidū. Viena no pieņemtajām tradīcijām ir Ziemassvētku priekšvakarā saviem mīļajiem dāvināt izdekorētus ābolus. Tajos ir izgrebti motivējoši vēlējumi un tad tos iesaiņo krāsainos dāvanu papīros. Šādi pasniegtus ābolus dēvē par “miera āboliem” un tas ir veids, kā parādīt, cik ļoti tev rūp kāda cilvēka veselība un labklājība.
Japānā ar ļoti mazu kristiešu skaitu, arī Ziemassvētku tradīciju arī ir ļoti maz. Vienu gan viņi dara līdzīgi kā citviet pasaulē - uz svētku galda tiek celta cepta vista. Bet kāda! Tā ir relatīvi jauna tradīcija. Tās popularitāte sāka pieaugt pagājušā gadsimta 70. gados, kad ātrās ēdināšanas uzņēmums KFC Japānā sāka reklamēt ceptu vistu kā Ziemassvētku maltīti. Mūsdienās, kad šī tradīcija ir kļuvusi iecienīta, japāņiem jāsāk domāt par KFC Ziemassvētku vakariņām jau mēnešiem ilgi pirms svētkiem, jo katru gadu šādas vakariņas pasūta aptuveni 3,6 miljoni ģimeņu, un, ja nav vēlēšanās stundām ilgi gaidīt, ir nepieciešama ļoti savlaicīga iepriekšēja rezervācija!
Smalahove ir Norvēģijas rietumu reģionos gatavots ēdiens, kura pamatā ir aitas galva, kas pasniegta ar kartupeļiem. Šis ēdiens tradicionāli uz galda tiek celts svētdienā pirms Ziemassvētkiem. Tas, kas padara šo ēdienu īpaši interesantu, ir tā pagatavošanas veids. Aitas galvu sadala divās daļās, pēc sadalīšanas smadzenes tiek izņemtas un galvas gabalus uz divām dienām iemērc ūdenī. Pēc mērcēšanas galva tiek sālīta, izžāvēta un tad kūpināta, visbeidzot arī vārīta.
Ēšanas process arī pats par sevi ir māksla. Pirmkārt, ausis un acis tiek apēstas, jo tās tiek uzskatītas par delikatesi, gaļu pēc tam ēd no galvaskausa, sākot no priekšpuses uz aizmuguri. Mūsdienās Smalahove ir vairāk tūristiem paredzēts ēdiens, ko Ziemassvētkos ierasti vairs neredzēt uz norvēģu pusdienu galda.
Vienā no planētas aukstākajām vietām ēdiens ir kaut kas nopietni uztverams. Ziemas dziļumā Grenlandes Ziemassvētku vakariņas pārējai pasaulei varētu tikt uzskatītas par nedaudz trakām. Gan neparasti, gan aizraujoši, mattak un kiviak ir divi ēdieni, kurus var sagaidīt šajā zemē uz svētku galda. Tradicionālais inuītu ēdiens mattak ir ādas sloksne, kas ņemta no narvaļa vai baltā vaļa, pēc tam sacirsta un pasniegta kumosa lieluma gabalos un, kā teikts, garšo kā svaigs kokosrieksts. To bieži pasniedz līdzās kiviak; mazam arktiskam putnam, ko sauc alku, mīkstums, kas iepildīts roņu ādā. Pēc tam roņu ādu uz vairākiem mēnešiem apglabā, lai raudzētu. Kad putns ir atbilstoši nobriedis jeb nogatavojies, tas ir gatavs ēšanai.
Bagāti ar olbaltumvielām un proteīnu, Mopane tārpi faktiski ir kāpurs, kuru ap Ziemassvētku laiku Āfrikas dienvidos ir ļoti daudz. Tie savu vārdu ieguvuši no Mopane koka, kas ir labi piemērots Namībijas, Botsvānas un Dienvidāfrikas sausuma pārņemtajām ainavām, nodrošinot perfektu patvērumu tārpu augšanai. Ražas novākšana sākas novembra beigās, padarot tos par ideālu Ziemassvētku olbaltumvielu avotu. Pēc novākšanas daži tārpi tiek saglabāti visu ziemu, kamēr svaigus tārpus parasti cep ar sīpoliem, tomātiem un čili.
Romas katoļu tradīcija ap Ziemassvētkiem ir atturēties no gaļas un dzīvnieku tauku ēšanas, taču viena tradīcija, kas no tā ir augusi, ir tā dēvētā “Septiņu zivju svētki”. Lai arī svētkiem nav oficiālas nozīmes Romas katoļu kalendārā, tiek teikts, ka svētki atspoguļo Bībeles skaitļa septiņi nozīmīgumu. Svētki notiek Ziemassvētku priekšvakarā, un vairākās kārtās tiek pasniegti dažādi zivju un jūras velšu ēdieni. Svētku saknes atrodas Dienviditālijā - valsts daļā, kurā dominē garšīgi zivju ēdieni, kas ņemti no bagātīgās piekrastes. Tā kā itāļi sāka emigrēt uz Ameriku 1880. gadu beigās, arī tur norisinājās Septiņu zivju svētki, padarot tos par iecienītām, nostaļģiskām svētku vakariņām daudzu itāļu - amerikāņu ģimenēs.
