/nginx/o/2020/01/27/12898738t1h2301.png)
/nginx/o/2020/02/06/12924096t1h8d55.jpg)
Viens no raksturīgākajiem vasaras sezonas ēdieniem ir šašliks. Kāda ir šašlika izcelsmes vēsture, kā tas nonāca uz Latvijas iedzīvotāju svētku galdiem un kādas ir šašlika tradīcijas mūsdienās?
Iecienītā vasaras sezonas ēdiena “Šašlika” recepte atnāca no Kaukāza virtuves uz palikšanu!
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Atbildes noskaidrojis vietējais gaļas pārstrādes uzņēmums “Forevers” noskaidrojis sadarbībā ar pētnieci, Dr.art. Astru Spalvēnu*.
Šašlika saknes ir meklējamas padomju savienības 1970. gados. Padomju savienību tad veidoja 15 ģeogrāfiski un kultūras ziņā atšķirīgas republikas. Jāuzsver, ka viens no šādas lielvalsts pastāvēšanas nosacījumiem bija vienotas sociālekonomiskās, tajā skaitā gastronomiskās telpas, izveide. Tās pastāvēšana nodrošināja vairāku ēdienu pagatavošanas tradīciju saplūšanu, vienlaikus balstot savas kulinārās prasmes uz vienotiem recepšu standartiem, ko nodrošināja sabiedriskās ēdināšanas sistēma. Šīs sistēmas pamatā bija noteikumi, kas paredzēja, kā ēdienam jāgaršo, neatkarīgi no ēdiena pagatavošanas ģeogrāfiskās atrašanās vietas.
Ēdienu pagatavošanas tradīcijas tajos laikos ietekmēja arī fakts, ka tika mērķtiecīgi īstenoti dažādu kultūru “saliedēšanās” pasākumi. Piemēram, tika veicināti padomju valstu pavāru, īpaši no Kaukāza republikām, braucieni uz citām republikām. Jāatzīst, ka visbiežāk tas tika darīts, lai apmācītu Kaukāza ēdienu gatavošanā. Latvijas pavāri piedalījās vissavienības konkursos, kuros uzzināja par kopīgām tendencēm. Tāpat tika izdoti pavārmākslai veltīti recepšu krājumi, žurnāli, kuru auditorija bija visa padomju savienība.
/nginx/o/2020/02/06/12924095t1h7708.jpg)
Šo procesu ietekmē pamazām Latvijas virtuvē nostiprinājās tādi ēdieni kā šašliks, plovs, pelmeņi, azū un zupas – harčo, soļanka, okroška, rosoļņiks. Jaunie ēdieni tika pielāgoti vietējo iedzīvotāju garšas paletei, piemēram, pagatavojot šašliku, galvenokārt izmantoja cūkgaļu vai vistas gaļu, nevis jēra gaļu, kā tas bija pieņemts Kaukāza virtuvē.
Spilgtākais piemērs Padomju virtuves globalizācijai bija šašliks. Lai gan tas latviešu valodā sarakstītās pavārgrāmatās bija sastopams jau krietni agrāk, visas tajās iekļautās receptes bija atšķirīgas un trūka vienotas pieejas. Šašlika popularitātes ietekmē tika atvērtas īpašas ēdināšanas vietas “šašļičnajas”, kurās tas bija galvenais ēdiens. Būtisks pavērsiens šašlika popularitātei Latvijā bija tā iekļaušana Latvijas nacionālajos svētkos – Jāņos. Līdz šim tradicionālais šo svētku mielasts iekļāva ēdienus no zemnieku virtuves – Jāņu sieru, speķa pīrāgus un alu. Tomēr 20. gs. septiņdesmitajos gados gandrīz jebkuru Jāņu galdu rotāja šašliks.
* Stāsts ir daļa no “Forevers” apskata“10 desmitgades, 10 garšīgi stāsti, kas veidots sadarbībā ar pavāru Mārtiņu Sirmo, daudzu recepšu autori Antoņinu Masiļūni, pētnieci, Dr.art. Astru Spalvēnu, atklājot Latvijas virtuves veidošanās tradīcijas 100 gados.