Kāpēc ceturtdienas ir zivju dienas?

FOTO: Depositphotos

“Ceturtdiena – zivju diena” – šī frāze jau gadu desmitiem ir spēcīgi nostiprinājusies mūsu apziņā. Mūsu dienās vairs nav tādas tradīcijas – ceturdienā gaļu neēst, taču padomju laikos tas bija vispārpieņemts likums. Taču, no kurienes tas ir radies? Kāpēc zivis un kāpēc tieši ceturtdienā?

Padomju savienībā ceturtdiena bija īpaša diena – zivju diena. Visas ēdnīcas bez izņēmuma savus apmeklētājus baroja tikai ar zivju ēdieniem. Gaļa tika atlikta uz piektdienu, bet ceturtdienā galdā tika celts vārīts mintajs, moivas kotletes vai cepta menca.

Zivju kotletes

FOTO: Depositphotos

Zivju dienu 1932. gadā izdomāja un ieviesa Anastass Mikojans. Tieši viņš bija iniciators PSRS Tautas apgādes komitejas pavēlei ,,Par zivju dienas ieviešanu sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos,,. Šī lēmuma iemesli ir saprotami. No vienas puses, valstī bija gaļas trūkums. No 1929. gada Ļeņingradā tika ieviestas produktu kartiņas. No otras puses – tika plānota zivju nozares un zivju konservu ražošanas attīstība. Un pats galvenais iemesls bija pieradināt iedzīvotājus pie jaunām garšām, kuras veicinātu daudz dažādāku un veselīgāku ēšanas kultūru. Ne velti tajā laikā valstī tika iepirkti jauni putraimu, konservu un pusfabrikātu veidi. Un tā, reizi nedēļā padomju cilvēkus sāka pieradināt pie zivju ēdieniem.

Rozā siļķe

FOTO: Depositphotos

Mazliet vēlāk, 1939. gadā, zivju produkcijas daudzveidību veicināja zivju pārstrādes Tautas Komitejas vadītāja Poļina Žemčužina. Tieši pateicoties viņai, tika radīti tradicionālie sairas, laša un šprotu konservi. Mūrmanskā un Tālajos Austrumos tiek radītas jaudīgas zivju konservu ražotnes.

Pēc kara zivju dienas tēma nobīdījās otrajā plānā un aizmirsās. Tomēr 60to gadu beigās šī problēma atkal kļuva aktuāla. Padomju Savienībā produktu deficīts pakāpeniski pieauga. Valdība pieņem lēmumu par okeāna zivju nozvejas sākšanu. Un jau pavisam drīz pēc nozvejoto okeāna zivju un vaļu daudzuma PSRS izvirzās pasaules līderu rindās. Padomju Savienības pilsoņi sāk pierast pie līdz šim nezināmu zivju sugu nosaukumiem. Šīs zivis, protams, nav tik garšīgas kā vietējā vēdzele vai store, taču labāk kaut kas, nekā nekas. Vienkāršajai tautai piedāvāja mintaju. Daudzus gadus šo zivi dēvēja par kaķu ēdienu, jo tā mūžīgi bija pārsaldēta un bezgaršīga. Tas šodien mēs zinām, ka svaigs mintajs ir lieliska mencu dzimtas zivs: balta, diētiska, pieprasīta visā pasaulē. Taču tajos laikos tā līdz patērētājam nonāca nožēlojamā izskatā. Patiesības labad vēl jāatzīst, ka padomju laikos okeāna zivis tika gatavotas ļoti nemākulīgi. Un tā, nu, valdībai nācās ķerties pie vecā, pārbaudītā paņēmiena. 1976. gada 26. oktobrī PSKP CK izdeva atkārtotu lēmumu par obligātu zivju dienas ieviešanu. Pierastajā padomju stilā šis lēmums tika argumentēts nevis ar citu produktu trūkumu, bet gan ar nepieciešamību straujāk attīstīt zivju produkcijas ražošanu. Šoreiz tika konkrēti noteikta tā nedēļas diena, kura ir jābūt zivju dienai – ceturtdiena.

Zivs kurzemnieku gaumē

FOTO: Depositphotos

Kāpēc tieši šī diena? Tolaik presē tika minēti daudzi argumenti šādai izvēlei, statistikas dati, kuri apstiprināja, ka tieši ceturtdienā zivju noiets būs maksimāls. Taču realitātē, visticamāk, nostrādāja vienkāršs aprēķins – veikt triecienu reliģijai. Daži vēl atceras, ka padomju laikos pirms Lieldienām veikalu plauktos parādījās pat tāds brīnums kā kēkss “Maijskij” , lai tas aizvietotu ideoloģiski kaitīgo Lieldienu kēksu. Tieši tāpat ceturtdiena speciāli tika noteikta par zivju dienu, lai izjauktu reliģiskā kalendāra kārtību, jo tajā kā gavēņa dienas ir noteiktas trešdienas un piektdienas.

Lavašs ar tunci

FOTO: Depositphotos

Autors: Bonappetit.lv

Lasītākais šonedēļ

Uz augšu