:format(webp)/nginx/o/2021/09/15/14071143t1h05b0.jpg)
:format(webp)/nginx/o/2025/06/25/16953103t1he7b4.jpg)
Jā, es varu atzīties, ka man patīk klīst pa klusu mežu ar nazi rokā un koncentrētu skatienu uz sūnām, meklējot, protams, ka sēnes. Es tās labprāt lasu, ne tik labprāt tīru, bet, kad grūtākais aiz muguras, ļoti labprāt noēdu. Bet šī gada pirmā sēņošanas reize, lai arī ar labu guvumu, arī ar mazu kauna sajūtu atnāca.
"Mūsu mežā" (kas, protams, nav mūsu mežs, bet gan vieta, kuru esam iecienījuši sēņošanai, jo kaut ko allaž izdodas atrast un nav gadījies apmaldīties) aug priedes, tas ir mazliet kalnains, bet ir arī līdzenākas vietas, kur starp priedēm aug bērziņi. Gailenes vienmēr tur esam salasījuši, bet meklējot, nevis ar izkapti pļaujot. Norunājam, kurp precīzi dosimies, un brienam mežā iekšā.
Un tavu brīnumu – pirmās dzeltenās galviņas no sūnām spraucas ārā jau pašā meža sākumā, kur nekad līdz šim, vairāku gadu garumā neko neesam atraduši. Lai arī sēnītes tiešām mazas, neesam lepni un nogriežam – ja nu tik vien būs?! Viens pudurītis, otrs, trešais – visu griežam. Cerība ir, ka mērcītei izdosies salasīt.