:format(webp)/nginx/o/2021/09/15/14071143t1h05b0.jpg)
Latvietim sēņošana plūst asinīs. Protams, ir izņēmumi, kuriem nepatīk sēņot un ēst ar netīk, bet vairums tomēr ir tie, kas labprāt agros rītos vai vēsākos vakaros iekāpj gumijas zābakos, atrod savu īpašo sēņu nazīti un sēņošanas groziņu un dodas uz mežu pēc sava guvuma. Un tagad, kad mums ir iespēja visu nofotografēt un to atrādīt citiem, tā kļuvusi par gluži vai goda lietu – atrādīt savu "medījumu".
Sēņotāji, tāpat kā sēnes, arī ir ļoti dažādi. Kāds grozā liks katru ēdamo sēni, ko atradīs, cits lasīs tikai tās glaunākās jeb bekas un baravikas. Kāds no prieka gavilēs, ja izdosies uziet zelta taciņu, kur gailenes izveidojušas zaļajās sūnās biezu, dzeltenu rakstu, ka vai ar izkapti (tāds labs, sens instruments ar ko pļāva zāli) var pļaut.
Sēņotāju aprindās ir arī tik kaislīgi šīs nodarbes cienītāji, ka pat ņem brīvas dienas no darba, lai varētu veltīt sēņošanai ne vien stundas, bet veselas dienas!
Arī manā ģimenē ir stāsti, kad no meža nāk ārā apakšveļā vien, jo biksēs ar aizsietām starām saliktas tās sēnes, kurām grozos vairs nav bijis vietas.