:format(webp)/nginx/o/2023/08/21/15539210t1hafc6.jpg)
Lai arī ir metodes, kā, konservējot dažādus labumus, apiet pasterizēšanas pasākumus, šo metodi ir izmantojuši daudzās paaudzēs un virkne saimnieku un saimnieču to joprojām uzskata par drošāko, lai ziemai sagatavotie labumi burkās glabātos kā iecerēts. Lai pats process noritētu veiksmīgi un arī rezultāts ir kā plānots, jāievēro dažādi nosacījumi.
Pasterizēšana ir pagatavoto konservu karsēšana temperatūrā, kas nepārsniedz 100 grādus. Klasiski - ūdenī.
Zelta pamatlikums konservēšanai: izmanto tikai pilnīgi tīrus traukus.
Senā metode paredz burku ievietošanu katlā, kur ūdens nosedz burku tik tālu, cik daudz ir katrā burciņā satura. Ūdeni karsē, līdz saturs burkā sasniedz 80-90 grādu temperatūru. "Kad katls sāk šalkt un ūdens uzmet burbuli, tad jau tie 80° vai 85° būs...” Bez termometra un pulksteņa viegli kļūdīties arī pieredzējušai namamātei — konservi nereti sāk pelēt, rūgt, maina krāsu, burkām atsit vāciņus.
Lai burkas nesasprāgtu, katla dibenā ieteicams ievietot starpslāni. Var izmantot īpašu paliktni ar caurumiem, ieklāt dvieli vai arī avīzes.
Vēl būtiski, lai burkas saglabātos veselas, ir parūpēties, lai tās cita ar citu nesaskartos.
Arī vāciņus burkām uzskrūvē pēc pasterizēšanas procesa beigām.
Pastāv iespēja, ka burkas nav pietiekami stingri aizvalcētas. Varbūt vāciņā vai pašā traukā bijuši kādi defekti. To pārbauda, pēc pasterizēšanas apgāžot burku otrādi. Ja šķidrums nesūcas ārā, trauks ir hermētiski noslēgts.
/nginx/o/2020/01/27/12898738t1h2301.png)