/nginx/o/2022/05/06/14531064t1h1c84.jpg)
Rudzu rupjmaize ir viens pamatīgs stūrakmens latviešu virtuves pamatos. Ģimenē kopš bērna kājas iemācāmies godpilnu cieņu pret maizi, jo maizē ieguldīts liels darbs un daudz mīlestības. Ja maizīte nokrīt zemē, no senčiem esam mantojuši paradumu to tūlīt pacelt un nobučot. Mums ir lūgšana “mūsu dienišķo maizi dod(i) mums šodien”, mēs pelnām maizi, mums ir ceļa maize, maizes darbs, riecientiņš skolas somā, mums ir doniņa, kuras ēdāju apprec saimniekdēls, mums ir Agates maize, kas pasargā no ugunsgrēka, mums ir ciemakukulis un vēl tāds kukulis, par ko rūpējas korupcijas apkarotāji, vārdu sakot, latvietim maize nozīmē daudz vairāk nekā tikai no miltiem izcepts klaips.
Fragments no topošās sajūtu pavārgrāmatas “Četri gadalaiki latviešu virtuvē”. Raksti turpinājumos sadarbībā ar garsigalatvija.lv.
Ir rudzu ēdieni, kas raksturīgi dažādiem Latvijas novadiem. Kurzemē cep burkāniem un kartupeļiem pildītos sklandraušus, Latgalē kakorku – kūpinātas cūkgaļas šķēlītes krāsnī izceptas uz plānas rudzu mīklas pamatnes (sauc par “latgaliešu picu”) un rudzu maizi ar ieceptiem kūpināta speķa gabaliņiem veistekni. Ganiņa pīrāgu – mazas rudzu mīklas maizītes ar biezpiena vai speķa pildījumu viducī. Smalkāka un vieglāka ir