Dietologs Atis Tupiņš: pareizi pagatavota ola ir superēdiens (1)

Arvien vairāk ir sastopamas dažādas pretrunas teju par visiem produktiem – zivīm, gaļu, sieru, olām u.c. produktiem, jo gandrīz visos var atrast ķīmiskus piejaukumus. Tomēr mans ieteikums ir uzturā lietot visus šos produktus, taču pārbaudīt to kvalitāti un pārbaudīt ķīmisko piejaukumu neesamību tajos.

Pats svarīgākais ir pārliecināties, ka visos posmos tiek izmantotas labākās pieejamās izejvielas. Piemēram, pārliecināties, ka olas, ko lietojam uzturā, ir no vistiņām, kurās ikdienas ir uzņēmušas kvalitatīvu barību un turētas labos apstākļos, līdz ar to arī olā būs visas vērtīgās un nepieciešamās uzturvērtības, ko daba sniedz pati par sevi.

Olbaltumvielas ikviena cilvēka organismam ir nepieciešamas, – šo aminoskābju galvenais uzdevums ir apgādāt organismu ar izejmateriāliem, no kā veidojas un atjaunojas dažādas šūnas un audi. Protams, olas nav vienīgais olbaltumvielu avots, bet viens no labākajiem. Tāpat olas ir labs lecitīna un holīna avots, kas ir būtiska uzturviela smadzeņu attīstībai un normālai darbībai. Ir pierādīts, ka olās ir trīs reizes vairāk lecitīna nekā holesterīna. Lecitīns ir viela, kas no organisma izvada holesterīnu, tāpēc cilvēks ar paaugstinātu holesterīna līmeni asinīs drīkst uzturā lietot olas, taču tām ir jābūt pareizi pagatavotām, jo daba olās ir radījusi burvīgu harmoniju un balansu, kuru mēs paši izjaucam, tās nepareizi gatavojot.

Pirmkārt, olas ir iespējams pagatavot neskaitāmos veidos – mīksti vārītas, cieti vārītas, omlete, vēršacis, ceptas olas u.c. Pati lielākā kļūda gatavojot, kura bieži tiek pieļauta, ir piededzināt vai pārcept. Tādā veidā tiek izjaukta olas dabīgā proporcija, un mainās tās sastāvs. Piedegums ir viskaitīgākais, gatavojot jebkuru ēdienu, jo veidojas kancerogēnās vielas un brīvie radikāļi, kas ir nevēlami cilvēka organismā. Savukārt, vārot olas, ir svarīgi atcerēties, ka tās ir jāievieto jau karstā, nevis aukstā ūdenī, kā arī pēc vārīšanas tās dažas minūtes jāatdzesē ledusaukstā ūdenī. Tādējādi olas būs vieglāk nolobāmas, un kopā ar čaumalām atkritumos netiks izmests tik vērtīgais olas baltums.

Otrkārt, veids, kā gatavojam: ja mēs, gatavojot olu, pievienojam sviestu, desu, sieru un vēl kādu produktu, kuram ir augsts holesterīna līmenis, ir jārēķinās, ka ar olā esošo lecitīna daudzumu nepietiks, lai izvadītu visu uzņemto holesterīnu. Un šeit arī rodas augsts holesterīna līmenis asinīs, taču to izraisa nevis ola, kuru gatavojam, bet gan visas pievienotās papildu lietas.

Pats galvenais ceļā uz veselīgu dzīvesveidu ir ieklausīties sevī, ņemt vairāk to, ko daba jau ir radījusi, iemācīties nesarežģīt. Tas pats attiecas uz jebkuriem citiem produktiem, ko ik dienu lietojam uzturā. Noteikti ir jāvēro mērenība it visā un jāprot atšķirt kvalitatīvi un organismam vērtīgi produkti, jo galu galā mēs paši izvēlamies, no kādām izejvielām veidosim savu organismu.