Vai olas svaigas? 3 metodes noteikšanai

Viens no vieglākajiem veidiem, kā pārbaudīt olas svaigumu, ir ievietot to ūdenī. Ja ola ir svaiga, tā nogrimst un paliek tvertnes dibenā horizontāli. Ja tā vairs nav pirmā svaiguma, tad tvertnē atradīsies apmēram pa vidu vai trauka apakšā nedaudz slīpi un ar resno galu uz augšu. Savukārt, ja ola ir bojāta un uzturā vairs nav izmantojama, tā nekavējoties uzpeldēs virspusē. Tas skaidrojams ar to, ka olas čaumala ir poraina, līdz ar to olā esošais mitrums laika gaitā iztvaiko, bet iekšā ieplūst arvien vairāk skābekļa. Tādējādi olas gaisa “kabata” kļūst lielāka, un pati ola vieglāka.

Šo pašu gaisa “kabatu” var pārbaudīt arī nedaudz citādākā veidā – ar spēcīgas gaismas avotu. Caurskatot olu, var redzēt to, cik daudz gaisa sakrājies olā un vai to ieteicams lietot uzturā. Turklāt, ja olu nedaudz pakratot var dzirdēt šļakstus vai viļņošanos, uzreiz var atmest citas pārbaudes metodes, jo ola pavisam noteikti vairs nav svaiga – tajā iekļuvis gaiss, kas tad arī rada šīs blakus skaņas.

Lai pilnībā pārliecinātos par olas svaigumu, to var arī uzsist uz šķīvja un aplūkot, kā tā izskatās šķidrā veidā. Svaigām olām ir augstāks un viendabīgāks olbaltums. Savukārt vecām olām olbaltums ir ūdeņains un viegli atdalās no dzeltenuma. Arī AS “Balticovo” savā laboratorijā regulāri pārbauda olu gaisa “kabatas”, dzeltenumu augstumu un čaumalas izturību, kas ir vēl viena svaiguma pazīme. Proti, tieši olas, kuru čaumalas nav traumētas, ilgāk saglabāsies svaigas. Tāpēc arī mājas apstākļos olas ar ieplīsušām čaumalām ieteicams uzturā izlietot pēc iespējas ātrāk.