Tālajā 20. gadsimta 80.-to gadu sākumā studēju. Lūk, un studenti vienmēr ir izbadējušies. Tomēr, kaut kā varēja atļauties arī nelielas gastronomskas izvirtības. Tad, lūk, tā kā esmu mācījies Rīgas 5.vidusskolā (ĀĢ), kas mainījusi savus nosaukumus n-tās reizes [un visiem nevar izsekot līdzi], un kur, starp citu, valodas, tostarp latviešu un vācu, mācīja izcili skolotāji un līdz ar to man bija, šķiet, samērā labas abu valodu zināšanas, un manās ķepās nonāca žurnāls ar tiem laikiem ļoti smalkām receptēm vācu valodā, tad nu ņēmos tās patulkot. Un pateicoties savai pašreizējai dzīvesbiedrei, kurai es uzveltīju arī sekojošās smieklīgās dzejas rindas, tapa viens no recepšu aprakstiem, kaut arī liels saldumu mīļotājs neesmu. Bet kuram gan negribas izpatikt meitenēm? Un tās rindas tapa tapēc, ka diezgan populāra kļuvā jaunā viļņa (new wave) mūzika, kurā dikti smalki skaitījās elektroniskie instrumenti – bet mazās elektroniskās 6 (vai 8) kantainās vai apaļās un plakanās bumdziņas bija kaut kas pavisam spics (Alphaville, Kraftwerk u.c. ar tām tur ņēmās). Un par tiem arī lekcijās reizēm ķiķinājām. Tad, lūk, bet lai būtu riktīgās štelles. Šis bija tas dzejolītis (Cc – umm- cc – umm izklausījās kaut kā līdzīgi tām bundziņu skaņām).