Kad novākt pupiņas un kad tās lobīt? Ieteikumos dalās z/s "Zutiņi" saimniece Rūta

Lūk, Rūtas Beirotes padomi katram, kam jāsāk lemt par pupiņu ražas novākšanu: 

Lauka tomāti jānolasa augusta sākumā, lai tie zaļi vai sarkani.

Kartupeļi jānorok līdz septembra vidum.

Bet kā ar pupām?

Šie ir ticējumi, pie kuriem daudzi pieturas, bet es esmu tā, kas turpina apgalvot, ka dabai kalendārs pie sienas nekarājas, tādēļ, kad ir tas "īstais laiks" - to varam pateikt vien vērojot un cenšoties izprast dabas procesus.

Kad ir īstais laiks novākt pupas?

Daži to steidz darīt reizē ar kartupeļiem, citi mēģina paspēt pirms lielajiem lietiem.

Atklāšu savu stratēģiju:

Atkarībā no šķirnes pupu pākstis nokalst brūnas, jau sākot ar augusta vidu. Tādēļ, piemēram, kāršu pupas jāsāk vākt jau augustā.

Tās pākstis, kas ir brūnas un vienmērīgi nokaltušas apakšpusē, nolasu un atstāju nelobītas žūt.

No apakšas vai vidus posma skaistākās un resnākās pupu pākstis atstājam arī sēklai. Kas svarīgi, sevišķi šīs, sēklai domātās pupas, vajag lobīt laukā no pākstīm tikai tad, kad tās pilnībā nokaltušas un čaukstošas.

Ja tuvojas lielās rudens lietavas un ir bažas, ka pupu pākstis varētu izmirkt un sākt pelēt, (sevišķi bīstami tas, ja pupas ir sasētas biezi vai ieaugušas zālēs), tad var noņemt pupas ar visiem lakstiem un atļaut tām nokalst pie laksta. Šādā gadījumā pupas pākstīs vēl turpina briest, uzsūcot sev svarīgās vielas no lakstiem un lapām, kamēr tie nokalst.

Bet kā ar garajām kāršu pupām - tās taču vēl turpina augt garumā.

Tādēļ šeit cita pieeja.

Nokaltušās un dažkārt pat pusnokaltušās pupu pākstis steidzam noņemt pirmās. No šīm arī atstājam sēklas materiālu. Tās, kas vēl zaļas un nenobriedušas galotnēs, atstājam augt. Pupas labi panes pirmās salnas un, kad tās izturētas, vēl turpina augt un gatavoties. Tādēļ kāršu pupu pākstis, kas galotnēs, mēs ņemam nost vien oktobrī, skatoties pēc laika apstākļiem. (Bet vairs neizmantojam sēklai.)

Kad lobīt pupas laukā no pāksts?

Šis vienmēr svarīgs jautājums. Parasti daudzi to cenšas izdarīt pēc iespējas ātrāk vai pat tajā pašā dienā, kad novāktas.

Ja pupas plānots glabāt saldētavā, tad šis ir pareizs piegājiens (vēlāk izņem un vāra bez mērcēšanas).

Ja pupas plānots uzglabāt kaltētā veidā, tad tām noteikti būtu jānokalst līdz galam pākstīs. Jo pāksts regulē mitruma apmaiņu, palīdz nobriest līdz galam vēl nenobriedušām pupām.

Tikai tad, kad pupā grūti iekost, to var lobīt laukā.

Ja izloba pārāk negatavas un mīkstas pupas:

• Tās žūstot var zaudēt krāsu,
• Žūstot tām sakrokojas miziņa un zūd forma,
• Negatavākās sabrūnē,
• Tās turpina atdot mitrumu pat tad, kad šķiet jau izžuvušas, tamdēļ biežāk veidojas pelējums.
• Negatavām un nenožuvušām pupām var būt traucēta dīdzība.

Dabā ir savs process, kā sēklas (pupa ir sēkla) tiek izsētas. Un mums būtu jāievēro šo dabisko procesu: pupa nogatavojās, pāksts piebrieda, pāksts nodzeltēja, pāksts nokalta, kārtīgi nokaltusi pāksts pārsprāga, saskrullējās un pupas izbira zemē.

Tā vai citādi, mums ir jānonāk līdz šim pēdējam posmam, lai viss būtu kārtībā - gan kvalitāte un garša, gan dīdzība.

Lai izdodas!