:format(webp)/nginx/o/2024/04/08/15989946t1h3948.jpg)
Šī mantotā recepte ir slīpēta, pielāgota, ar to ir eksperimentēts, līdz tā sasniegusi pilnību. Tādu pirms pāris gadiem uzdāvināju šefpavāram Ērikam Dreibantam, un nu tomāti želejā ir ikgadējā tradicionālā burciņa, ko viņš gaida. Precīzas proporcijas kā gramos, tā karotēs, veids, kā reizē pasterizēt 20 burkas 15 minūtēs, tomātu pagatavošana, apejot sagriešanu, un citi vērtīgi knifi leģendārā konserva gatavošanā.
No katras situācijas ir jāgūst maksimālais labums, jo nekas nav melns vai balts, slikts vai labs. Es neatceros, kas šo viedo padomu teica, bet cenšos to ievērot.
Ja es tā nedarītu, tad man nebūtu šīs receptes, proti, to es dabūju no bijušās vīramātes. Laulība ar viņas dēlu man nesanāca, bet ieguvumu vairāk nekā šķiršanās asaru. Viņai izdodas receptes, ko tagad pieņemts dēvēt par klasiku un bērnības garšu. Viņa neko nesarežģi un uzskata, ka virtuvē nevajag pavadīt visu laiku. Taču laiks, ko viņa tur pavada, ir jēgpilns un gards. Viņa prot arī deleģēt darbus, atceros, ka tomāti želejā tapa komandā – viens grieza sīpolus, otrs tomātus, trešais mazgāja un karsēja burkas, bet viņa veica maģisko marinādes vārīšanu.
Es jau vairāk nekā divdesmit gadus turos pie šīs receptes, jo tā izdodas ar garantiju, neskatoties uz to, ka katru reizi man ir sajūta, ka šoreiz želatīns mani pievils. Marinādes recepte arī nav nekāda raķešu zinātne, bet norādītais daudzums jāievēro karote karotē.