Vai pēc sēnes garšas var noteikt tās indīgumu? (1)

Jau iepriekš vēstījām, ka šogad pēc indīgu sēņu apēšanas slimnīcā nonākuši vairāki cilvēki un viens gājis bojā, tāpēc atkal un atkal ir vērts runāt par to, ko tad drīkst un ko nedrīkst likt groziņā un jo vairāk uz šķīvja.

Jā, kādam varbūt tas viss šķiet zināms un rodas jautājums – cik reižu var runāt vienu un to pašu, bet allaž der atcerēties – ja ir šādas situācijas, kad cilvēki nonāk slimnīcā, tad runāts nav gana. Kā arī ik gadu kāds uz mežu dodas pirmo reizi un tikai apgūst gan sēnes, gan drošu sēņošanu kopumā.

Pirmais un svarīgākais noteikums:

Mājās nesam tikai un vienīgi tās sēnes, kuras tiešām pazīstam un esam droši, ka tās ir ēdamas!

Mikoloģe Inita Dāniele gan dažādās intervijās, gan Facebook.com sēņotmīļu domubiedru grupās norāda ik gadu, ka sēne, par kuru cilvēkam rodas jautājums "vai tā ir ēdama?", konkrētajai personai nav uzturā lietojama, jo tas norāda, ka šo sēni viņš nepazīst gana labi un pastāv risks, ka var sajaukt ar kādu citu – vizuāli līdzīgu, iespējams, indīgu.

Divi absurdi un plaši izplatīti mīti par sēnēm un to kaitīgumu:

1. mīts: Ja sēni ēd tārpi un dzīvnieki, tā nevar būt indīga.

Nav taisnība, jo ne uz visiem organismiem dažādas vielas iedarbojas vienādi. Kas dzīvniekam ir drošs, cilvēkam var būt bīstams un otrādāk.

2. mīts: Pieliekot mēli pie nogrieztas sēnes, var pateikt, vai indīga. Ja garša laba, tā ir ēdama, ja rūgta vai citādi nepatīkama - indīga.

Nav taisnība, jo ir sēnes, kas patiesi slikti garšo un ir neēdamas tieši garšas dēļ, bet nav indīgas, piemēram, žultsbeka. Savukārt dažādi avoti norāda, ka nevienai no mušmirēm neesot rūgta vai nepatīkama garša. 

Tāpēc der atcerēties, ka

tests ar mēles pielikšanu pie sēnes nudien nav rādītājs tam, vai sēne ir indīga! 

Būsim piesardzīgi un sēņosim atbildīgi!