Kas ir populārās dzīslkāta bekas un kāpēc par tām nevajadzētu tik ļoti priecāties? (2)

Šī sēne iekaro teju katra sēņotāja sirdi ar savu jauko paskatu – skaistas cepurītes, slaids kātiņš, kas izdekorēts ar izteiksmīgu dzīslojumu, par kuru vēsta arī sēnes nosaukums.

Par šīs sugas dzimteni atzīta Ziemeļamerika. Latvijā tā vislabprātāk aug piejūras mežos, tomēr, sekojot līdzi aktivitātēm domubiedru grupā "Sēņu medniekiem", sēņotāji norāda, ka arvien biežāk šīs sēnes atrodamas arī tālāk no jūras.

Tāpat kā baravikas un citas ēdamās beku sugas, arī dzīslkāta beka ir cepama bez novārīšanas. Sēņotāji atzīst to par ļoti gardu, pat veltot tādus komplimentus kā "garšīgāka par mūsu pašu baraviku".

Lai arī 2014. gadā dzīslkāta beka tika atzīta par gada sēni, šīs sēnes ir atzītas par invazīvām – tās izplatās strauji, agresīvi un var apdraudēt vietējos labumus.

Mikoloģe Inita Dāniele Latvijas radio raidījumam "Kā labāk dzīvot?" norādījusi, ka no sēņotājiem pienāk ziņas, ka iecienītajās vietās baraviku vairs nav, atrodamas tikai dzīslkāta bekas.

Un šādi novērojumi nav iepriecinoši, jo apstiprina, ka vietējās, iemīļotās sēņu sugas daudzviet var pazust.

Atgādinām:

Lasi tikai tās sēnes, kuras pazīsti. Ja tev radušās kaut mazākās šaubas par atrasto sēni, neliec to grozā un noteikti neēd!