“Zemes ābolu” vēsture un padomi, kā pagatavot kartupeļu sviestu un sieru (1)

Kā zināms, kartupeļa dzimtene ir Amerika (konkrēti, Andu kalni Dienvidamerikā) un Eiropā tie tika ievesti 16. gadsimtā, tomēr ieviesās lēni. Kas attiecas uz Kurzemes un Vidzemes reģioniem, liela nozīme to popularizēšanā bija vācu mācītājiem.

Tā Turaidas-Lēdurgas draudzes mācītājs Johans Justīns fon Lopenove (1741–1818) savā sacerējumā “Sarunāšana starp diviem latviskiem zemniekiem Bērze un Kalniņ” šādi apraksta tolaik vēl maz pazīstamā kartupeļa garšas īpatnības un pagatavošanas veidus:

“Tie zemes āboli dod cilvēkam veselīgu un gārdu barību, kad viņus ar visām mizām pusstundu vāra, tad jau smeķīgs ēdiens, kad viņus ar sviestu jeb sāli ēd. Tāpat var viņus arīdzan ar gaļu jeb putraimu vārīt, jeb krāsnī un iekš karstiem pelniem cept jeb karstā rijā kā iesalu kaltēt. Samalti viņi dod labu, gārdu un veselīgu maizi.”

Jau trīs gadus pirms Lopenoves Kurzemes literāts Matiass Stobe (1742–1817) savā “Latviskajā gada grāmatā” (Jelgavā, 1797) ievietojis arī vairāku ēdienu receptes no kartupeļiem:

“Sieri no kartupeļiem: Izmeklē no baltiem un sarkaniem kartupeļiem tos lielākus un labākus, vāri tos katlā ar ūdeni mīkstus, bet ne tik ilgi ka saplīst, citādi viss spēks un gardums nozūd. ..jāsagrūž tik smalki kā mīkla. Tad var pēc patikšanas kūpošu pienu pielikt un trejādus sierus taisīt. Sākot ar: trīs daļas kartupeļu un viena daļa piena. Jo piena vairāk, jo gārdāks siers.”

“Sviests no kartupeļiem: 1 mārciņa salda jeb skāba krējums jeb arī priša ķērnes piena ar 1 mārciņu kartupeļu mīkstuma labi samaisa un saķērnē, tad 2 mārciņas sviesta dabūs, kas itin labs un gārds būs.”

Bez tam Stobe apraksta arī recepti, kā ar kartupeļiem bez ziepēm un sārma varot izmazgāt drēbes.