Vēlos četru rakstu sērijā dalīties ar manas ģimenes pieredzi par to, kā mēs ģimenē bērna veselības labad centāmies, kļūdījāmies, padevāmies un atkal turpinājām meklēt veidus, kā ēst tik maz kviešu un cukura ikdienā, cik vien tas ir iespējams. Es neesmu nedz ārste, nedz uztura speciāliste, tāpēc šie raksti nestāstīs par ieguvumiem vai šādas diētas nepieciešamību, bet par to, kā mēs tomēr šīs izmaiņas esam iedzīvinājuši savā ikdienā. Stāsta 1. daļu var izlasīt šeit.
Pāris nedēļas pēc tam, kad centāmies no ģimenes ēdienkartes izslēgt cukuru un kviešus, kā ārsts bija rekomendējis pēc kārtējās vizītes, es jau vismaz trešo reizi gribēju atmest visam ar roku.
Mēs bijām apguvuši, kuros produktos nav cukura vai tā ir patiešām maz, lai to dienā nepatērētu vairāk par piecām tējkarotēm jeb 25 gramiem. Atradām arī dažādus salīdzinoši vienkārši un ātri pagatavojamus ēdienus bez kviešu miltiem. Izveidojām atļauto produktu izlasi pārtikas interneta veikalā. Un es jau sajutos, ka tiekam galā, kad kādā dienā vienu pēc otra jaunos ēdienus bērns sāka izbrāķēt un strauji pieauga mūsu pārtikas atkritumi.
Drīkst, bet negaršo