Cik reizes tu esi apņēmies mainīt savus uztura paradumus? Es to esmu mēģinājusi vairākkārt viena gada laikā. Parasti ar apziņu, ka dažādi konditorejas izstrādājumi manā ēdienkartē nav tikai svētkos un pat ne tikai reizi nedēļā. Tie mēdza aizstāt pat veselu ēdienreizi, lai arī sevi mierināju, ka kopumā ēdu veselīgi. Manā ēdienkartē vienmēr ir bijuši arī salāti, zupas, “normāli otrie ēdieni” u.tml. Bet tad pienāca diena, kad no kārtējās ārsta vizītes mājās pārnāca bērns ar tēvu. Cita starpā bijām saņēmuši stingru rekomendāciju ļoti ierobežot cukura un kviešu daudzumu bērna ēdienkartē. Tā klusējot vienojāmies, ka turpmāk šos produktus izslēgsim visi trīs, jo kā var bērnam neļaut un paši ēst.
Pusgadu pēc šī lēmuma nolēmu rakstu sērijā dalīties ar manas ģimenes pieredzi par to, kā mēs centāmies, kļūdījāmies, padevāmies un atkal turpinājām meklēt veidus, kā ēst tik maz kviešu un cukura ikdienā, cik vien tas ir iespējams. Es neesmu nedz ārste, nedz uztura speciāliste, tāpēc šie raksti nestāstīs par ieguvumiem vai šādas diētas nepieciešamību, bet par to, kā mēs tomēr šīs izmaiņas esam iedzīvinājuši savā ikdienā, jo jaunie ēdienkartes noteikumi mums būtu jāievēro vienmēr, nevis tikai līdz “stāvoklis uzlabosies” – to mēs visi protam, piemēram, vēdera vīrusu laikā.
Enerģijas pieplūdums un mammas apņēmība