Vīns no buļļa raga un ķemertiņā noslīkušās brilles
Latviešu stāsti par Gruzijas vīnu iepazīšanu

Sergejs Timoņins

FOTO: no personiskā arhīva

Gruzija daudziem latviešiem asociējas ar slaveno filmu “Kaukāza gūstekne”, aitādas cepurēm, šašliku un, protams, vīnu. Vīnam un tostiem kā draudzības simbolam izslavētajā gruzīnu viesmīlībā vienmēr ir atvēlēta īpaša nozīme. Ja, Gruzijā esot, nav baudīta supra –tradicionālais mielasts, kur līdztekus bagātīgiem ēdieniem un vīnam tiek skandēti neskaitāmi tosti, – var uzskatīt, ka šīs valsts dvēsele tā arī nav izzināta.

Supra jeb tā sauktais diplomātijas galds Gruzijā ir katras kopā sanākšanas būtība – vesels process, kura pirmsākumi meklējami gadsimtiem senā pagātnē. Vēsturiski pie supras galda risināti dažādi politiskie konflikti, sanākot kopā bez ieročiem, lai vienotos mierīgā ceļā. Galds ir ļoti zems – lai apakšā nebūtu iespējams noslēpt ieroci, bet sēdēšanai tradicionāli paredzēti mazi, ļodzīgi ķeblīši, lai mājas saimnieks varētu izsekot, kuru viesi laiks pavadīt no galda, jo “seja rasola bļodā” Gruzijā skaitās liels negods.

Gruzīnu mielastam ir savi noteikumi. Nu, piemēram, viegla uzdzeršana pa virsu katram kumosam Gruzijā nav pieņemta – glāzi iztukšot drīkst tikai pēc kārtējā tosta, bet tad tā jāizdzer sausa. Un tas nav nekāds vieglais uzdevums, jo tosti nereti tiek skandēti cits pēc cita,  mēdz teikt: “Tosts bez vīna ir tas pats, kas pirmā kāzu nakts bez līgavas.” Atteikties no vīna ir nepieklājīgi, lai neaizvainotu nama saimnieku, un pat kuņģa čūla nav nekāds attaisnojums, jo, gruzīnu ieskatā, tieši vīns ir vislabākās zāles pret šo kaiti.

Lai iedvesmotu iepazīt Gruzijas kolorīto galda kultūru un vīna baudīšanas tradīcijas, TVNET piedāvā aizraujošus stāstus par latviešu piedzīvojumiem Gruzijā: kāds letiņš, pateicoties vīnam, apguvis svešvalodu, cits bijis spiests degustēt vīnu jau pirms brokastīm, bet dažam labam degustācija beigusies kā Šurikam – ar asarainu šļupstēšanu, skumstot par tostā pieminētu putniņu.

Latviešu “Šurika” piedzīvojumi Gruzijā

Kolorītais Māris Mičerevskis – politiķis, publicists un vēsturnieks, kurš plašākai sabiedrībai zināms kā Duļķa lomas atveidotājs izcilajā latviešu meistardarbā "Kriminālās ekselences fonds", studējot vēsturniekos, Kaukāzu izbraukājis krustu šķērsu. Māris atceras, ka vienā tādā braucienā, kura mērķis bija iepazīt Gruziju, pierakstot senās ieražas, tradīcijas un tostus – nu gluži kā labsirdīgajam un naivajam Šurikam Gaidaja leģendārajā komēdijā “Kaukāza gūstekne” –,  kādam viņa draugam sanācis iepazīt arī Gruzijas vīna viltīgo dabu.

“Ir man viens tāds draugs, ar kuru studiju gados bieži braucām ekspedīcijās. Viņš alkoholu praktiski nelieto – līdz Gruzijai viņam pat Latgalē bija izdevies noturēt rakstura stingrību, un Latgalē, kā zināms, tas ir ļoti grūts uzdevums. Bet, kad ekspedīcijas laikā nonācām kaut kādā ciematiņā dziļos Gruzijas laukos, kur visi dalībnieki tika izmitināti vietējo mājās un viesmīlīgais saimnieks cēla galdā paša darīto vīnu, mans draugs nespēja viņam atteikt. Turklāt nespēja atteikt tik ļoti, ka vakara noslēgumu un arī visu nakti viņam nācās pavadīt sausajā atejā, turklāt notikumu karstumā ķemertiņa dzīlēs pazaudējot brilles. Visu nākamo dienu ciematnieki pavadīja, pūloties izzvejot bēdubrāļa acenes, kas viņiem galu galā arī izdevās, un viss beidzās laimīgi.”

Aiziet pēc maizes un attapties pie vīna glāzes

Platformas "Kino kults" (agrāk "Kinoblogeri") un kinoprojekta "Spektrs" līdzdibinātājs, kinoblogeris Sergejs Timoņins Gruzijā bijis tikai vienu reizi, bet teic, ka iespaidu un stāstu no šā brauciena pietikšot visam mūžam.

“2017. gada vasarā ar četriem draugiem devāmies spontānā braucienā uz Gruziju. Pēc pirmās nakts, ko pavadījām Kutaisi, nākamajā rītā mūsu gids un šoferis Davids aizveda mūs ekskursijā uz vīna darītavu. Aizbraucām uz vīna ražotni, apskatījāmies, kā vīnu ražo, apskatījāmies vīnogulājus, uzzinājām “fun fact”, ka Staļina mīļākās vīnogas esot bijušas Aleksandrouli. Prombraucot iegājām ražotnes vīna veikaliņā nopirkt vīnu, ko iedzert pie pusdienām. Davids mums jautā: “Cik ņemsiet – trīs vai piecus litrus?” Labrīt! Nu kādi pieci litri? Paņēmām trīs litrus lejamā sarkanvīna un vēl trīs vīna pudeles rezervei, ar domu pietaupīt tās nākamajām dienām.

Dodoties pusdienot, paņēmām trīslitrīgo vīna bunduli līdzi, un tā pie pusdienām tas viss arī “aizgāja”. Tiesa gan, Davids mums nedaudz piepalīdzēja. Mēs bijām šokā, ka viņš pie galda saka: “Es ar jums, džeki, iedzeršu, bet tikai trīs glāzes, jo man vēl ir jābrauc ar mašīnu, jūs jāved.” Kad bijām jau iesiluši, “panesās” runas par Gruzijas vīna kultūru, sākām Davidu izjautāt par to, cik tad daudz vīna viņš var izdzert vienā reizē? Savos četrdesmit plus gados viņš vēl nebija atradis atbildi uz jautājumu par savu baltvīna limitu, bet par sarkanvīnu pārliecinoši atbildēja, ka viņa norma esot trīs litri, jo, ja izdzerot vairāk, nākamajā dienā sāpot galva. Un nošokēja mūs ar apgalvojumu, ka labs tamada, vadot kāzas vai kādu citu pasākumu, vakara gaitā varot izdzert pat 8-10 litrus vīna.

“Un ir vēl kāds stāsts no šā leģendārā ceļojuma, kurš, manuprāt vislabāk raksturo Gruziju. Pirms ceļojuma draugiem un paziņām prasīju ieteikumus: kur doties, ko apskatīt? Vislabākais saņemtais ieteikums bija šāds: “Gruzija, iespējams, var būt labākā valsts, ko tu jebkad būsi apceļojis, ja vien tu tai ļausies. Neko vairāk es nevaru paskaidrot – vienkārši ļaujies, un tad jau pats redzēsi.” Atceros, pie sevis nodomāju, ka ļaušanās nu gan nav stāsts par mani, jo es vienmēr esmu bijis plānotājs. Braucot ceļojumā, man ir svarīgi jau iepriekš salikt pa plauktiņiem, kur dzīvosim, kur brauksim, cikos ir autobuss, cikos vilciens utt. Spontanitāte man patīk, bet tikai tad, ja viss ir saplānots. Gruzijas pieredze kliedēja šo manu pārliecību. Bija tā, ka, visu dienu izstaigājoties pa Batumi, nolēmām nepalikt tur pa nakti. Nakšņošanai izvēlējāmies mazu miestiņu 30 kilometru attālumā no Batumi. Iekārtojāmies pie saimnieka, viss normāli – viņš, protams, uzreiz mums atnesa un ieleja vīnu. Pasēdējām, papļāpājām un vakarpusē nolēmām pastaigāt pa ciematiņu, kurā ir labi, ja trīs mājas, no kurām divās ir krogi. Protams, iepirkām pāris pusotrlitrīgas pudeles vīna, ar domu iet atpakaļ pie saimnieka un turpināt pasēdēšanu. Pa ceļam pamanījām mazu kiosku, kurā tika pārdota svaigi cepta gruzīnu maize. Smarža mūs pievilināja nopirkt pāris kukulīšus. Pieejam mēs pie kioska un sakām pārdevējam: “Tā un tā, gribam maizi nopirkt.” Šis, pēc akcenta dzirdot, ka neesam vietējie, jautā mums: “Jūs no kurienes?” Mēs jau pa šīm dienām bijām pieraduši, ka mums ik pa laikam tiek uzdots šis jautājums, un atbildējām tradicionālo: “Esam no Rīgas, Latvijas.” Jums vajadzēja redzēt, kā izmainījās pārdevēja sejas izteiksme! Izrādījās, ka viņš savulaik ir dienējis Tallinā. Jau pēc divām minūtēm mēs sēdējām maizes kioska iekšpagalmā un saskandinājām glāzes. Pievienojās arī pats kioska saimnieks – no kaut kurienes iznesa speķi, grieza, lika uz maizes un cienāja mūs kā sen neredzētus radiniekus. Pēc pāris glāzēm es sapratu – ja tūlīt pat necelsimies un nemuksm prom, līdz 300 metru attālajai naktsmītnei šodien vairs netiksim. Gruzīnu absolūtā viesmīlība ir unikāla un pilnīgi neviltota – viņiem neko no tevis nevajag, neko viņi tev nemēģina pārdot, un tas ir lieliski! Aiziet pēc maizes un attapties mielastā kā centrālajam viesim – kas tāds var notikt tikai Gruzijā! Lai Gruziju iepazītu, tai tiešām vajag ļauties.

Kā mūsu zeltenes pie gruzīnu puišiem ciemos brauca

Vokālās grupas “Ēra” dalībniece Guna Rasa stāsta, ka gruzīnu vīnus un supru iepazinusi, Gruzijā ciemojoties pie vīru ansambļa “Didgori”: “Gruzīnu ansamblis pirms vairākiem gadiem koncertēja Latvijā kopā ar Valsts akadēmisko kori “Latvija” paša maestro Raimonda Paula pavadībā. Mūsu vokālās grupas vadītāja sadraudzējās ar gruzīnu ansambļa vadītāju un nolēma, ka mēs varētu aizbraukt padziedāt uz Gruziju. Gruzīni palīdzēja noorganizēt koncertus, kuros piedalījās abi ansambļi, un tā nu 2017. gadā mēs – sešas meitenes – devāmies uz Gruziju.”

Guna teic, ka stāsti par gruzīnu viesmīlību nav ne par kripatiņu pārspīlēti, un ciemiņi šajā valstī tiešām ir ļoti īpašā statusā.

“Visur, kur braucām dziedāt, pēc koncertiem tika uzklāts liels galds, pie kura sēdās gan visi dziedātāji, gan namamāte un namatēvs.

Gruzīnu suprai ir četras nemainīgas sastāvdaļas: vīns, ēdiens, tosti un dziesmas. Ēdiena kvantumi ir tādi, ka latviešu kāzu galds salīdzinājumā ir tikai tādas vieglas uzkodas. Vīns, siera pīrāgu hačapuri šķēles, siltie ēdieni ar gaļu, baklažāniem, pupiņām un dažādiem vietējiem dārzeņiem, adžika, mērces, dažādas uzkodas, augļi un kas tik vēl ne... Ja kāds trauks tiek izēsts, tas tiek aiznests un tā vietā nāk jauns. Šķīvjus ar ēdieniem nereti krauj vienu uz otra tā, lai var tikt klāt pie visa, ko kārojas.”

Guna Gruzijā

FOTO: no personiskā arhīva

Galvenais nosacījums, kas Gruzijā darbojās katrā mielastā, – galdam vienmēr ir jābūt pilnam ar ēdienu. Pat tad, ja visi ir paēduši un vakariņas gandrīz beigušās. “Arī tad, ja ciems ir nabadzīgs, no mājas pakšiem tiks izvilktas laukā pēdējās desas paliekas,” stāsta Guna, atceroties, ka kādā vietā viņas esot cienātas pat ar picu, ko laikam īsti nevarētu dēvēt par gruzīnu nacionālo ēdienu, bet gruzīniem svarīgāk par visu ir tas, lai tikai ciemiņš būtu paēdis.

Tosts tosta galā un vīns no vērša raga

Latviešu meitenes jau pirmajā vakarā noklausījušās īso kursu gruzīnu galda kultūrā, uzzinot, kas ir un kas nav pieklājīgi, kā drīkst un kā nedrīkst uzvesties. Arī to, ka pirmais tosts vienmēr ir par mieru visā pasaulē, ka tosta teicēju nekādā gadījumā nedrīkst pārtraukt un ka iedzert drīkst tikai tad, kad tosts svinīgi pabeigts. 

“Tostu teikšana ir ļoti svarīga gruzīnu mielasta sastāvdaļa. Svarīgākā persona pie galda ir galvenais tostu teicējs jeb tamada, kuru izvēlas namatēvs. Pirmais tosts izskan jau īsi pēc tam, kad viesi sēdušies pie galda. Tas ir par mieru – mūsu gruzīnu draugi iztulkoja, ka latviski tas skanētu “lai slava Dievam un miers starp mums". Tostu uzsauc, kājās stāvot, un glāzi pieņemts iztukšot sausu. Tad seko kāda no trim tradicionālajām dziesmām, kas vienmēr tiek dziedātas pēc šā tosta, jo dziedāšanai mielastā ir ļoti liela nozīme. Vārdu sakot, tosti mijas ar dziesmām, un tad atkal ar citiem tostiem. Un, kamēr mēs, latviešu meitenes, kārtīgi un pēc visiem priekšrakstiem uzmanīgi klausījāmies, gruzīni paši mierīgi turpināja ēst arī tostu laikā. Un tas ir gluži loģiski, jo, vakara gaisotnei atraisoties, runas pie vīna glāzes kļūst arvien biežākas un garākas un tosti skan cits pēc cita, tādēļ, ievērojot visus priekšrakstus, vari palikt neēdis.”

Guna smej, ka gruzīnu mielastā sanācis arī “ķerties vērsim pie ragiem”, turklāt pavisam tiešā nozīmē: “Vakara nagla bija vīna dzeršana no vērša raga. Katram klātesošajam bija jāsaka tosts un jāizdzer ar vīnu piepildīto ragu tukšu, jo rags ir rags – uz galda taču to nenoliksi. Kad tas iztukšots, ragu atkal piepilda un pa riņķi dod blakussēdētājam.”

Ar īpašu sajūsmu Guna joprojām atceras rītu pēc liela svētku mielasta kāda gruzīnu ansambļa dalībnieka lauku mājās. Izrādījies, ka viņš ir ne vien labs dziedonis, bet arī vīndaris, un mājas pagrabs ir pilns ar vīna krājumiem. Vēl pirms brokastīm visiem bija jāpiedalās vīna degustācijā. “Vīns tukšā dūšā ir gana iespaidīga lieta, bet pēc vīna nāca čača, un tikai pēc tam tikām pielaisti pie brokastošanas. Čača ir interesanta ar to, ka pēc garšas praktiski nekad nevar pateikt, cik tai ir grādu, – aiziet lejā viegli, bet pēc tam jūti, kā karstums iziet cauri kauliem un galvā parādās viegls tornado efekts. Rezultātā mēs – abi kolektīvi –  pusstundu nokavējām koncertu, kurā pašiem bija jāuzstājas. Vārdu sakot, braucām uz Gruziju dziedāt, bet beigās reāli baudījām dzīvi,” Guna rezumē Gruzijā pieredzēto.

FOTO: no personiskā arhīva

Gruzijas vīns tulka vietā

Mūsdienās, nonākot situācijā, kad saziņai traucē valodas nezināšana, parasti tiek izmantots “Google Translate”, bet antropoloģe un fotogrāfe Elīna Kursīte smej, ka ar līdzīgām funkcijām esot apveltīts arī Gruzijas vīns. “Tas varēja būt kāds 2007. vai 2008. gads, kad ar savu toreizējo brūtgānu biju aizbraukusi uz Gruziju. Šajā stāstā mazsvarīgs nav fakts, ka tolaik es knapi sapratu krievu valodu, nemaz nerunājot par runāšanu – vienu reizi ģimenes lokā pamēģināju kaut ko boksterēt, bet ar to arī viss beidzās, jo visi bija pārsmējušies līki.”

Pirmās dienas vakarā ceļotāji apmetušies kādā Tbilisi viesnīcā: “Tolaik pašā karstumā bija Abhāzijas konflikts, un daudzās viesnīcās, tostarp arī mūsējā, bija izmitināti abhāzu bēgļi. Man – kā jau pēc dabas ziņkārīgam cilvēkam – nenormāli interesēja no pirmavotiem uzzināt, kas un kā, bet bija skaidrs, ka abhāziete, kura dzīvo blakus numurā, angliski nerunā, savukārt es krieviski “ne mū, ne bē”. Tā nu es pievakara saulītē sēdēju uz mūsu viesnīcas balkoniņa un niekojos ar gruzīnu vīnu, kurš, kā zināms, tur ir teju vai lētāks nekā ūdens. Gruzijā lietas notiek kā jau Gruzijā – tu pat nejūti, ka pudele jau ir pustukša. Kad no blakus numura uz balkona iznāca abhāziete un uzrunāja mani krievu valodā, es sapratu, ka pirmo reizi mūžā varu runāt krieviski – Gruzijas vīns bija nojaucis valodas barjeru un nostrādāja kā tautas vienojošs elements. Tā nu mēs tur abas sēdējām un, draudzīgi čalojot, turpinājām baudīt vīnu. Lieki piebilst, ka nākamajā rītā manas valodas zināšanas bija pagaisušas uz neatgriešanos, bet gruzīnu vīns joprojām ir mans mīļākais vīns.”

Raksts tapis sadarbībā ar Amosa.

Uz augšu
Back