:format(webp)/nginx/o/2024/08/21/16304119t1h6182.jpg)
Skaistas, bagātīgu garšu un stingru tekstūru – baravikas un bekas ir mežu karalienes, un tas ir absolūti saprotami. Ērti gatavojamas – var uzreiz cept mērcē, likt zupā vai marinēt bez garām stundām pie karstiem katliem. Ja esi nolēmis šīs sēnes marinēt, jārēķinās, ka tām ir viens netikums – marinādē kļūt glumām, bet pašu marinādi padarīt staipīgu. Virknei cilvēku nav iebildumu pret šādu marinēto sēņu formu, bet tiem, kam tomēr tas pie dūšas neiet, mums ir laba ziņa – no tā var izvairīties.
Marinēšanai vislabāk izvēlēties nelielas sēnes – tās būs stingrākas –, bet der arī lielas, tās sagriežot mazākos gabalos.
Zināšanai – apšu bekas pēc marinēšanas ir stingrākas nekā baravikas.
Kas tad īsti ir ar šīm staipīgajām marinādēm? Ja sēnes peld tieši tādā, nav jādomā, ka kaut kas ir nepareizi, sagājis grīstē vai vēl ļaunāk – burciņas saturs nav ēdams. Tā ir normāla parādība beku un baraviku marinādēm, ja sēnes novārītas marinādē un sapildītas burkā. Sēnes ir ēdamas un garšīgas, tikai dažiem ēdājiem var nebūt tīkams sēnīšu glumums un marinādes staipīšanās ap katru gabaliņu, kas tiek celts ārā no burkas.
Viss ir gaužām vienkārši – sēnes iepriekš mazliet jānovāra. Nē, tās nav jāvāra stundām ilgi ar vairākām ūdens maiņām, kā to dara ar vairumu vārāmo rudens sēņu. Pietiek tās pavārīt 10 minūtes un nokāst. Tās var arī vēlreiz noskalot, ja ir bažas, ka pie sēnēm varētu būt vēl smiltis vai pielipis kāds gruzis.
Dažas saimnieces, pirmo reizi vārot sēnes, ūdenim pievieno arī mazliet sāls un kādu karoti etiķa, bet tas nav obligāti. Pēc tam apvārītās un noskalotās sēnes liek jau iepriekš pagatavotajā marinādē, lai pabeigtu konservēšanu.
Lai labi garšo!
/nginx/o/2020/01/27/12898738t1h2301.png)