:format(webp)/nginx/o/2024/04/16/16007906t1h0108.jpg)
Daudziem ir pazīstama situācija, kad starp teātra izrādes cēlieniem attopies kafejnīcas jeb tautā labprāt tā sauktās bufetes rindā, gaidot, kad varēsi saņemt savu kūciņu vai rasola glāzīti, kafiju vai kāda dzirkstoša dzēriena glāzi. Vai kafejnīcas apmeklējums ir daļa no teātra kultūras, skaidro raidījums "4. studija".
Etiķetes eksperte Aija Strautmane uzskata, ka ierastajām teātra kafejnīcām, kurās mielojas starp izrāžu cēlieniem, vispār nebūtu jābūt. Jo īpaši teātros, kur galvenie skatītāji ir bērni. Jo bērnam, nesaņemot kāroto pārāk garas rindas dēļ, vilšanās būs lielāka nekā pieaugušajam un izrāde vispār var palikt otršķirīga,
Tā vietā viņa min Kopenhāgenas teātra piemēru, kur gardu maltīti var baudīt pirms vai pēc izrādes, teātra ēkā esošajā restorānā.
Latvijas Nacionālā teātra direktors Māris Vītols norāda, ka teātra kafejnīca ne tikai viņa, bet arī daudzu aktieru un teātra apmeklētāju prāt ir neatņemama teātra sastāvdaļa. Lai izvairītos no tā, ka kāds nepaspēj izdzert kāroto tasīti kafijas vai iztukšot rasola trauciņu, viņš pat ir pagarinājis starpbrīža garumu no 20 uz 25 minūtēm.
Teātra vadītājs citē skatuves mākslinieku aprindās ierastu teicienu:
"Teātris sākas ar bufeti."
Latvijas Leļļu teātra direktors uzskata, ka ieguvums no tā, ka teātrī ir kafejnīca, ir lielāks nekā tad, ja tās nebūtu.
"Tā ir daļa no kultūras, kura mums piemīt teātra apmeklēšanai," savas domas izsaka direktors. "Tā ir katras valsts atšķirīga pieredze." Viņš norāda, ka ir valstis, kurās nav teātra kafejnīcu, bet citās ir iespējams mieloties ne vien ar kādu kūku vai uzkodām, bet pat ar vairāku kārtu maltīti.
Vairāk skaties raidījuma sižetā:
:format(webp)/nginx/o/2021/10/08/14123040t1hbf45.jpg)