Kafijas vēsture: par mūkiem, čaklajiem dzērājiem un kafijas aparātu "vectētiņiem" (2)

Kafijas atklāšana

Kafijas dzeršanas kultūra aizsākās 11. gadsimtā. Tajā laikā kafiju pirmo reizi importēja uz Arābiju no tās dzimtenes Etiopijas. Persiešus sajūsmināja jaunā “islāma vīna” uzmundrinošais efekts, jo īstais vīns musulmaņiem bija kategoriski aizliegts. Tā nu sanāk, ka kafijas nosaukums "qahwah" ir cēlies no senās Jemenas valodas, kur šādā vārdā tika dēvēts vīns. Savukārt Turcijā kafija tika dēvēta par "kahveh", līdz brīdim, kad ģermāņi nosauca to par "koffie”, un tikai vēlāk angļu valodā šo dzērienu sāka dēvēt par "coffee" jeb kafiju.

15. gadsimta otrajā pusē kafija izplatījās Arābijas karalistē caur Meku un Medinu un turpināja savu ceļu līdz Kairai, kuru tā sasniedza 1510. gadā.

16. gadsimta pirmajā pusē Osmaņu impērijas attīstības kulminācijas laikā kafija sāka ieņemt arvien svarīgāku lomu Arābijā, Mazāzijā, Sīrijā, Ēģiptē un Austrumeiropas dienvidos. Pirmie kafijas nami tika atvērti Damaskā 1530. gadā un Alepo 1532. gadā.

Kā kafija iekaroja Eiropu

1615. gadā Venēcijas tirgoņi pirmo reizi ieveda kafiju Rietumeiropā. Neatvairāmā garša un uzmundrinošā iedarbība ātri padarīja to par iecienītu dzērienu, un drīz vien kafijas namu skaits visā Eiropā strauji pieauga. Tirgotāji, rūpnieki un citi uzņēmēji, biznesa interešu vadīti,

drīz vien dziedāja slavas dziesmas uzmundrinošajam kafijas dzērienam, kurš viņu darbiniekus – iepriekš nekam nederīgus dzērājus - esot pārvērtis par čakliem un uzticamiem strādniekiem.

Holandiešu un angļu jūrasbraucēji eksportēja kafijas augus uz savām kolonijām visā pasaulē.

Kad 1683. gadā Vīnē turki bija spiesti pārtraukt aplenkumu, atstājot Vīni, viņi pameta 500 maisus ar kafiju. Tos savāca un izmantoja kāds poļu uzņēmējs, kas atvēra pirmo kafijas namu pilsētā.

Dzēriena straujā izplatība veicināja vērienīgu kafijas krūmu audzēšanu. Jau 17. gadsimta beigās tika sekmīgi īstenota kafijas krūmu kultivēšana siltumnīcās. 1714. gadā viens no augiem tika aizsūtīts uz Parīzi kā dāvana “saules karalim” Luijam XIV. Šis konkrētais augs tad arī tiek uzskatīts par priekšteci miljoniem citu kafijas krūmu.

Kafijas piedzīvojumi 20. gadsimtā

20. gadsimta sākumā lielākā kafijas ražotājvalsts bija Brazīlija. Mūsdienās gandrīz visu kafijas produkciju saražo Centrālamerikā, Brazīlijā un Dienvidamerikas tropiskajās valstīs. Pasaules kafijas produkcijas apjomi sasniedz aptuveni 150 miljonus maisu gadā.

Starp kafijas piegādātājvalstīm pirmajā vietā ir Brazīlija, kas nodrošina apmēram 1/3 no kopējās produkcijas.

Kafijas grauzdēšana mājas apstākļos tika aizstāta ar pilnībā apstrādātas kafijas industriālo ražošanu. 1901. gadā japāņu doktors Sartori Kato prezentēja pirmo beznosēdumu kafijas pulveri. 1938. gadā firma “Nestlé” izveidoja pamatus beznosēdumu kafijas (šķīstošās kafijas) komerciālajam mārketingam.

Kafijas augstais pieprasījums padarīja šo dzērienu par otru nozīmīgāko produktu pēc naftas precēm. Taču līdztekus šai tendencei bija arī pārprodukcijas periodi, pārpalikušo uzkrājumu dedzināšana, cenu kritums, pasaules ekonomiskā krīze, patēriņa samazināšanās abu pasaules karu laikā un Pasaules kafijas līguma radīšana ar mērķi nostabilizēt kafijas cenu. Pēc Otrā pasaules kara beigām Vācijā kafija kļuva par ekonomikas brīnuma un rekonstrukcijas simbolu. Kafijas dzeršana bija apliecinājums spējai atkal atļauties dažādas lietas.

Apvērsums kafijas pasaulē 

1937. gadā šveiciešu kompānija JURA radīja divu litru tilpuma kafijas aparātu, kura prototips bija idejiski aizgūts no krievu patvāra.

Kopš pirmsākumiem kafijas automāti ir piedzīvojuši lielas izmaiņas. Pirmie eksemplāri tika kurināti ar oglēm, pēc tam kā kurināmais tika izmantota malka, vēl pēc kāda laika parādījās īsta tā laika inovācija - ar gāzi darbināmi automāti. Salīdzinot ar mūsdienu ierīcēm, lai iegūtu tasi kafijas, vecmodīgajos aparātos bija nepieciešams lietot divreiz lielāku kafijas daudzumu un nepastāvīgā, vājā spiediena dēļ dzērienam nebija kvalitatīvai kafijai raksturīgās putu kārtiņas, bez kuras mūsdienās laba kafija nav iedomājama.

Pirmajiem kafijas aparātiem bija vairāki radziņi, tādēļ, lai pagatavotu vairākas kafijas tasītes, bārmenim bija jābūt īstam zibenszellim un neticamā ātrumā jājoņo apkārt aparātam, tādēļ nereti vienu aparātu apkalpoja pat vairāki bārmeņi. Kafijas aparātu "vectētiņiem" bija arī daudzi citi trūkumi ‒ bieži vien kafija sadega, jo aparātos nebija iespējams uzturēt vienmērīgu temperatūru un tvaika padevi, divreiz ilgāka ekstrakcijas laika dēļ dzēriens saturēja arī vairāk kofeīna.

Agrāk kafijas automātos tika izmantota rupjāka maluma kafija, tāpēc pirmsākumos kafiju gatavoja lielākās porcijās, lai ūdens ilgāk filtrētos cauri. Mūsdienās modernajos kafijas automātos, pateicoties īpaši smalkam kafijas malumam, tasi kafijas var pagatavot ar vienu pieskārienu pārdesmit sekunžu laikā.

Ap 20. gadsimta 40. gadiem sākās elektrisko kafijas automātu triumfa gājiens, kas turpinās līdz pat mūsdienām.