Brīvbrīdis darba dienā: kā pusdieno dažādās pasaules valstīs

Darba dienas laikā katram no mums ir nepieciešama gan atpūta, gan maltīte, jo cītīgi strādāt ar tukšu vēderu ir gana problemātiski. Pusdienu pārtraukumus ietur katrā pasaules valstī, tomēr ne visur tie izpaužas vienādi: vienā pasaules malā uzkož kādu maizīti ar kafiju, skrienot uz tikšanos, bet citur paspēj sirsnīgi pieēsties un vēl uz kādu brīdi ielaisties miegā.

Spānija

Īpašo klimatisko apstākļu dēļ spāņi ietur pusdienas laika posmā no plkst. 14 līdz 16 – šajā laikā viņi paspēj ne tikai kārtīgi paēst, bet arī pagulēt. Šo diendusu sauc par siestu, un to  ievēro aptuveni 17%  iedzīvotāju. Pārējie šo laiku izvēlas veltīt ģimenei vai tiek galā ar saimniecības darbiem. Pusdienas vienmēr ir sātīgas un tradicionāli sastāv no zupas vai salātiem, pamatēdienā izvēlas paelju, ceptu zivi vai gaļu ar dārzeņiem un neiztiek arī bez deserta. Nobaudīt glāzi sangrijas (augļu vīna)  pusdienu laikā arī skaitās normāli.

Itālija

Daudzveidīgas ikdienas piekritēji, jā, tieši tādi ir itāļi, un tāpēc pusdienu pārtraukums viņiem ir vesels notikums. Lielajās pilsētās tas ilgst aptuveni divas stundas, bet mazākajās pat ilgāk. Maltītes laikā neviens nesteidzas, bet uz cilvēkiem, kas uzkož, kaut kur steidzoties, skatās ar atklātu nosodījumu. Pusdienas ierasti tiek ieturētas kāda restorānā, sastāv no vairākām kārtām, un bez vīna tās nav iedomājamas.

ASV

Amerikas Savienotajās Valstīs valda uzskats, ka laiks = nauda, tāpēc amerikāņi  pusdienām atvēl vidēji 15-30 minūtes. Liela daļa vispār labprātāk uzkož kādu sendviču, našķus, lai nav jāpārtrauc darbs. Ēdienu uz darba vietu parasti ņem no mājām vai pasūta uz biroju, bet tējas un kafijas lielākajā daļā darba vietu ir pieejamas bez maksas.  

Francija

Šī ir valsts, kura dēvējama par kulinārijas etalonu, tāpēc francūži, protams, mīl gardi un labi paēst, tieši tāpēc pārtraukumos nekur nesteidzas. Vidēji maltīte viņiem aizņem 45 minūtes, un vismaz reizi nedēļā atvēl laiku maltītei restorānā. Pēc likuma viņu maltīti līdz pat 80% apmaksā darba devēji. Pusdienu laikā franči bauda ne tikai ēdienu, bet arī komunikāciju: kārtīgas sarunas, viedokļu apmaiņas un radošu ideju lidojumi – lūk, kas notiek pie galda. Pamatēdienu nereti papildina glāze vīna, siers un deserts.

Filipīnas

Šajā valstī maltītēs ir tik svarīgas, ka pusdienu pārtraukumu nosaka likums un tas ir precīzi stundu ilgs. Filipīnieši izvēlas šo laiku nepavadīt birojā, labprātāk pusdieno mājās vai kādā parkā. Ātro ēdināšanas iestāžu uzkodas nav obligātas – uz ielas kioskos var iegādāties arī veselīgu ēdienu mājas gaumē.

Lielbritānija

Lielā daļā šīs valsts uzņēmumu pusdienu pārtraukumam tiek atvēlēta vien pusstunda, tāpēc apjomīgu maltīti ieturēt neizdodas, nemaz nerunājot par tik ļoti iecienītajām angļu tējas dzeršanām.  Tāpēc liela daļa strādājošo personu pusdienas ēd darba vietā vai tuvējā kafejnīcā. Iecienīta izvēle ir sendviči ar šķiņķi un sieru vai kādu zivi, frī kartupeļi ar mērci un arī kāda maza kūciņa.

Japāna

Japāņi ir slaveni ar stingru darba disciplīnu, darba nedēļa ir sešas dienas ilga un darba laiks lielai daļai beidzas nevis noteiktā stundā, bet gan tad, kad, kad priekšniecība ļauj doties mājās. Pusdienu pārtraukums sākas, strikti ievērojot dienas vidu, tāpēc visas ēdināšanas iestādes tajā laikā vienmēr ir pārpildītas. Tas ir iemesls, kāpēc daudzi izvēlas maltīti ņemt no mājām un bauda līdzi paņemto ēdienu darba vietā vai svaigā gaisā. Japāņi nekautrējas arī 20-30 minūtes nosnausties tieši darba vietā – viņi uzskata, ka īss miegs labi ietekmē produktivitāti.

Ķīna

Šeit līdzīgi ka Japānā nav pieņemts aiziet no darba laicīgi, bet laiku pusdienu pārtraukumiem gan cenšas ievērot. Maltīte tiek ieturēta pusdienlaikā, un pārtraukums ilgst divas stundas. Ķīnā uzskata, ka cilvēkam ir kārtīgi jāēd un labi jāatpūšas, citādi darbinieku produktivitāte sarūk. Pusdienas tiek gan ņemtas līdzi no mājām, gan ieturētas dažādās ēdināšanas iestādēs, jo pilsētās to netrūkst. Priekšroka ierasti tiek dota zupai, salātiem un arī pamatēdienam, kurā, visdrīzāk, būs rīsi. Ēst ķīnieši ieraduši visur – sēžot pie kādas ēkas uz trepītēm, parkā uz soliņa vai vienkārši kādas ietves malā.