Kategorijas

Recepšu kolekcijas

Reņģe

Latīniskais nosaukums - Clupea harengus membras.

Reņģe ir pelaģiska jūras zivs, viena no siļķes Clupea harengus pasugām. Zivis ir vidēja izmēra, sudrabaina, nedaudz sāniski saplacināta, ar vienu muguras spuru un bez taukspuras. Astes spura šķelta. Ķermenis klāts ar viegli zūdošām cikloīdām zvīņām. Vēders ieapaļš un bez asa ķīļa. Sānu līnijas nav. Lemeškauls bez zobiem. Mugura tumši zila un sāni sudrabaini. Reņģes ir masveidīgas, tās veido lielus barus. Ziemā parasti uzturas 70 - 100 m dziļumā. Pavasarī - vasarā līdz 12 cm gari mazuļi migrē uz virsējiem sasilušiem ūdens slāņiem, pieaugušās zivis pārvietojas uz 50 - 80 m (Rīgas līcī 30 - 50 m) dziļumiem, kur koncentrējas un tad migrē uz nārsta vietām. Rudenī atkal atgriežas dziļākos ūdeņos. Pavasarī un vasaras sākumā raksturīgas intensīvas diennakts vertikālās migrācijas. Reņģes pārtiek no vēžveidīgajiem un zivju mazuļiem. Jūras dienviddaļā reņģes sasniedz 6 gadu, bet jūras ziemeļdaļā - 20 gadu vecumu. Reņģes dzimumgatavību sasniedz 2. - 4. dzīves gadā. Nārsta migrācijas ir nelielas. Pavasarī zivis nārsto maijā -jūnijā, bet rudenī augustā - oktobrī. Reņģu zvejošanai piemērotākais laiks ir pirms un pēc nārsta. Reņģes ir izplatītas Baltijas jūrā, rietumu populācijas veic barošanās migrācijas uz Kategatu un Skageraku. Reņģes ir nozīmīgs zvejas objekts. Reņģes ir treknas zivis, kas galvenokārt satur polinepiesātinātās un Omega-3 taukskābes. Zivis ir bagātīgs A un D vitamīna, kalcija, fosfora un dzelzs avots. Tās var gan marinēt, gan cept un gan svaigas iesālīt zem sloga. Tās var cept restītēs vai eļļā.

Atpakaļ