Beidzot kulināru skolu, 80- desmito gadu sākumā, mana pirmā darbavieta bija alus restorāns "Zem Ozola", Rīgā, šķiet Lāčplēša ielā. Tajos laikos vienīgais alus restorāns Latvijā. Manā pārziņā bija foreļu sālīšana un desu, kupātu gatavošana. Brīvais režīms- pagatavoji, brīvs. Katru dienu divus 30- litru katlus ar forelēm un tikpat ar kupātiem- Zemozols bija ārkārtīgi populārs, cilvēki bariem nāca, vēl aiz durvīm rinda stāvēja, nu tie, kuri neattapa šveicaram trīs rubļus saujā iespiest. Trīs rubļi tajos laikos bija ieeja bez rindas.
Zemozolā kupātus gatavoju tieši tā, kā šajā, manis ieliktajā receptē. Vien atšķirība starp ķiplokdesu un kupātiem- ķiploki likti netika, bet malti koriandra graudi gan lielā daudzumā.
Kuriozs gadījums. Kāds pavārs bija aizmirsis ledusskapī ielikt lielu cūkas cepeša gabalu, kilogrami četri. Kad tā gaļa atradās, gaļā rosījās tārpi, mazi balti. Liela nauda pēc restorānā izcenojumiem. Ko darīja šefpavāre- iedeva karstā ceha pavārei to novārīt, lai tārpi vairs nekustas, ledusskapī atdzesēja, tad uz sadaļu. Zemozolā bija pustumsa, intīma atmosfēra. OK, labs risinājums. Prātīga sieviete šefpavāre bija, cepetis ar tārpiem uz urrā aizgāja.
Jāsaka, ka iepriekšējās dienas gaļas pārpalikumi, tika malti kupātos. Nekas negāja zudumā.
Bet ēdiens bija garšīgs, tiešām garšīgs. Pusdienās es varēju izvēlēties to, ko vēlējos. Es parasti ēdu tos, manis gatavotos kupātus, es zināju, kas desās ir iekšā.
Par recepti- nav veikalos nopērkamas tādas desas, nav labas, nav laba garša. Garšvielu par daudz, kaut kas zamudrīts, vells viņ' zin, kas klāt piesperts.
Savā, pavāra, amatā, nestrādāju jau vairāk, kā 30 gadus, bet, kā saka- profesionalitāti nodzert nevar, iemaņas paliek. Ķiplokdesas ir latviešu ēdiens- cūkgaļa, ķiploki, pipari, sāls, nekā vairāk.
Skaistums slēpjas vienkāršībā.
Zemozolā kupātus gatavoju tieši tā, kā šajā, manis ieliktajā receptē. Vien atšķirība starp ķiplokdesu un kupātiem- ķiploki likti netika, bet malti koriandra graudi gan lielā daudzumā.
Kuriozs gadījums. Kāds pavārs bija aizmirsis ledusskapī ielikt lielu cūkas cepeša gabalu, kilogrami četri. Kad tā gaļa atradās, gaļā rosījās tārpi, mazi balti. Liela nauda pēc restorānā izcenojumiem. Ko darīja šefpavāre- iedeva karstā ceha pavārei to novārīt, lai tārpi vairs nekustas, ledusskapī atdzesēja, tad uz sadaļu. Zemozolā bija pustumsa, intīma atmosfēra. OK, labs risinājums. Prātīga sieviete šefpavāre bija, cepetis ar tārpiem uz urrā aizgāja.
Jāsaka, ka iepriekšējās dienas gaļas pārpalikumi, tika malti kupātos. Nekas negāja zudumā.
Bet ēdiens bija garšīgs, tiešām garšīgs. Pusdienās es varēju izvēlēties to, ko vēlējos. Es parasti ēdu tos, manis gatavotos kupātus, es zināju, kas desās ir iekšā.
Par recepti- nav veikalos nopērkamas tādas desas, nav labas, nav laba garša. Garšvielu par daudz, kaut kas zamudrīts, vells viņ' zin, kas klāt piesperts.
Savā, pavāra, amatā, nestrādāju jau vairāk, kā 30 gadus, bet, kā saka- profesionalitāti nodzert nevar, iemaņas paliek. Ķiplokdesas ir latviešu ēdiens- cūkgaļa, ķiploki, pipari, sāls, nekā vairāk.
Skaistums slēpjas vienkāršībā.