Kādi bija iecienītākie padomju laika gardumi, kad produktu klāsts bija ierobežots? (11)

Padomju cilvēka pārtikas grozs neizcēlās ar produktu daudzveidību vai ekskluzivitāti, tāpēc cilvēki izgudroja jaunus ēdienus paši no tiem produktiem, kas bija pieejami. Ļausimies nostalģijai un kopā pakavēsimies atmiņās par tiem gardumiem, kas bija teju uz katra padomju cilvēka galda un kurus patiesi izbaudīja.

Maizes garoza

Došanās uz veikalu pēc maizes bija viens no padomju bērna galvenajiem uzdevumiem. Cieši rokā turot monētas, viņš skrēja uz tuvējo veikalu, kur priekšā sagaidīja gara rinda un aiz letes dāma ar glītu baltu kronīti, un tad atlika vien pacietīgi sagaidīt savu kārtu. Kad svaiga maize rokā, došanās mājās vairs nebija tik steidzīga. Kraukšķīga, neticami aromātiska maizes garoziņa tā vilināja, ka kukulītis tika nogaršots jau pa ceļam. Nu, atzīsti, vai tad arī tu kādreiz neesi mājās atgādājis baltmaizes klaipu, kuram viens gals jau notiesāts?

Cukurgailīši

Gaiļi, zaķi, dažādi augi – saldumi ieguva visdažādākās formas un allaž greznojās uz kārtīga koka kātiņa. No kā gatavoti? Cukura un sviesta. Tos varēja nopirkt visur – gan veikalā, gan pie  tirgustantēm, kas bija piešāvušas roku šo cukura gardumu veidošanā.

Baranku krelles

Konkurējot ar visdažādākajiem cepumiem un vafelēm, vienkāršās barankas ir zaudējušas savu popularitāti. Bet aptuveni pirms 30 gadiem tās pirka sasietas virtenēs, un, kamēr mammas un vecmāmiņas rosījās pa virtuvi, mazās meitenes aplika šo grezno rotājumu un kādu no posmiem notiesāja pirms maltītes.

Maize ar cukuru

Jā, tagad mēs varam iegādāties jau gatavus visdažādākos desertus un konditorejas izstrādājumus, bet tolaik iecienīts našķis bija svaigas baltmaizes rika, kas noklāta ar sviestu vai skābo krējumu un bagātīgi pārkaisīta ar cukuru. Ja nebija pieejams ne krējums, ne sviests, apkaltušu baltmaizes riku mēdza vienkārši samērcēt ūdenī, apcept uz pannas un tad pārkaisīt ar cukuru.

Vārīts iebiezinātais piens metāla bundžā

Mūsdienās ir tik liela iebiezinātā piena izvēle, ka nereti veikalā pie plaukta iestājas zināms mulsums. Bet agrāk, lai pildītu vafeles, iebiezināto pienu vārīja pašrocīgi. Nereti tas beidzās ar nakts "izklaidēm", mazgājot sienas un griestus, bet tas neatturēja no šīs sprādzienbīstamās delikateses gatavošanas un baudīšanas.

Īrisa končas

Šķiet, šīs ir konfektes, kuras varētu ēst bezgalīgi. Nu, ja ne bezgalīgi, tad vismaz līdz kārtīgām vēdera sāpēm. Jā, arī mūsdienās šādas konfektes ir nopērkamas, bet īsto atšķirību jutīs tikai tie, kuri pēc dažu īrisu notiesāšanas ir zaudējuši kādu zobu plombu.

Cepumi "Riekstiņi"

Daudzās mājās joprojām ir atrodamas leģendārās formiņas, kas paredzētas šo gardumu cepšanai. Pēc visām darbībām ar iebiezinātā piena bundžu dāmas mīcīja mīklu, pildīja formiņas, cepa un tad abas pusītes lipināja kopā ar iepriekš izvārīto iebiezināto pienu. Un, protams, daļa bundžas satura tika notiesāta jau cepumiņu gatavošanas procesā.

Ceptas olmaizītes

Ko iesākt ar baltmaizi, kas jau ir manāmi apkaltusi? Ja tu ceļotu laikā un nonāktu aptuveni 30 gadu tālā pagātnē, tad šī vispār nebūtu problēma. Maizīti, sagrieztu šķēlēs vai gabaliņos, izmērcētu sakultā olā un ceptu, līdz zeltaina un viegli kraukšķīga. Bet jāsaka, kā ir: šādi cept baltmaizīti mēdz arī mūsdienās ļoti daudzās ģimenēs – bērni ir īpašā sajūsmā, ja vēl uzber kādu šķipsniņu cukura.

Kvass

Tiklīdz iestājās siltais laiks, veikalu plaukti bija piepildīti ar dzērienu ar nosaukumu "Kvass". Ja esi uzaudzis Padomju Savienībā, tad zini, ka mūsdienu tumšajam dzērienam nav nekāda sakara ar tā laika kvasu. Tolaik katras kārtīgas saimnieces virtuvē bija trīslitru burka ar maizes drupatām apakšā. No maizes, rudzu iesala, cukura un ūdens tika gatavots šis maģiskais dzēriens.

Sēkliņas karamelē

Smaržīgais un garšīgais saldums tika gatavots mājās, jo to bija diezgan grūti atrast veikalā. Šķiet, ka nav nekā sarežģīta vai īpaša: attīrītas saulespuķu sēkliņas pārlēja ar karameli, gaidīja, līdz sacietē. Atlika sadalīt gabaliņos un tiesāt nost. Kāds nolauzts zobs bija gana ierastas sekas.

Ugunskurā cepts kartupelis

Vai vari iztēloties ugunskuru, kura pelnos starp oglēm ierušina kartupeļus, lai karstums ieskautu no visām pusēm? Pēc kāda laika ķeksē ārā, paņem citu zaru, ar kuru kartupeli pārdala, vēl karstam atloba melno sadegušo mizu un ēd nost, mētājot gardumu no rokas rokā, lai neapdedzinātos. Lūk, tie ir īsteni bērnības piedzīvojumi.

Doktordesa

Tā pastāv vēl šodien. Bet ne tāda. Iespējams, tolaik viņi izmantoja īpašu recepti, kas gadu gaitā ir zudusi. Kamēr kāds vienkārši gatavoja sev sviestmaizes ar vārītu desu tējai, citi to cepa. Tā kļuva vēl garšīgāk, un likās, ka nav nekā labāka.

Ievārījums un rupjmaize

Mūsdienu bērni ēd glazētus biezpiena sieriņus, kūciņas, smalkmaizītes un ko tik vēl ne. Kādreiz nogrieza brangu šķēli rudzu maizes, atvēra ievārījuma burku un ēda nost tā, ka ausis vien kustējās. Grūti būtu atrast kādu līdzīgu gardumu.

Kūciņa "Kartupelis"

Slavenais padomju laika deserts tikai pēc formas atgādina kartupeli. Tie patiesībā ir sasmalcināti cepumi, kas sajaukti ar kakao, kausētu sviestu un riekstiem. Sajauca masu, salipināja bumbiņās, un deserts gatavs. Starp citu, šo kārumu joprojām var nopirkt daudzās konditorejās.

Sausais ķīseļa maisījums "ķieģelīša" formā

Kāpēc gaidīt, kad mamma pārnāks no darba un pagatavos zemeņu ķīseli? Pietiek ar iepakojuma atknibināšanu un kāda stūrīša nograušanu. Pēc tam, protams, sekoja brāziens no vecākiem, bet risks bija tā vērts.