Agrāk paši audzējuši cūkas, tagad tikai turot kaziņu un vistas. Ruta novērtē, ka tagad ir vieglāk nopirkt atsevišķus gaļas gabalus, jo tie sadalīti pa frakcijām, agrāk bijis jāpērk liels blāķis, un tad plānveidīgi tas jāizlieto dažādos ēdienos.
Pēteris atceras, kā 1944. gada rudenī devušies bēgļu gaitās uz Raiskuma pusi ar zirdziņu pāri Gaujai, bēguļojuši kādu nedēļu. Tēva gudrība bijusi iedzīt zirgam naglu pakavā, lai krievu armija klibu zirgu izbrāķētu un neņemtu. Kad nākuši atpakaļ, armija tiltu jau bija uzspridzinājusi, nāca pāri pa laipām, zirgi kādu laiku palikuši otrā pusē. Pētera ģimenē viņi bijuši pieci brāļi, visi brīnumainā kārtā kara laikā nenomira no bada.
Cepeti gatavojusi gan Rutas, gan Pētera mamma – tas ir viņu abu bērnības ēdiens, un Ruta to gatavo, izmatojot malkas krāsni. Ēdiena pagatavošanas ilgums – 2 stundas. Kāposti jau vien esot jāsautē 2 stundas. Vajadzējis lauku cilvēkam paēst no tā, kas bijis. Grūbas kāpostiem lika klāt, lai no tiem labāk varētu paēst ziemā.
Bērnībā viss likās daudz skaistāk – šo ēdienu Ziemassvētku galdā Ruta ļoti spilgti atceras, gaļa bijusi pasakaini garšīga. Kad tēvs vēl nebija atpakaļ no kara, mamma viena pati arusi zemi, darījusi citus lauku darbus, audzinājusi bērnus. Rutai 4 gadu vecumā vēl neesot bijuši apavi, adītas zeķītes ar apakšā piesietu ādiņu, arī mētelīša vēl nebija, brālim gan bija. Mamma ar bērniem toreiz bijusi ielūgta pie kaimiņiem uz Ziemassvētkiem un mamma ietinusi Rutu plecu lakatā, paņēmusi viņu pičpaunā pa pilnmēness apspīdētu ceļu aiznesusi pie kaimiņiem Ziemassvētkus svinēt. Visi jauni un veci Ziemassvētkos gājuši rotaļās ap eglīti, dziedājuši “Ādamam bija septiņi dēli”.
