Atklājam tradicionālos Vidzemes ēdienus: Līgatne

Liene Krīvena, dzimusi un augusi Līgatnē, pēc studijām Valmierā kādu laiku dzīvojusi Rīgā, tad atgriezusies Līgatnē, un uzskata sevi par Līgatnes patrioti.

Lienes mamma pēc izcelsmes ir krieviete, ar saviem vecākiem pārcēlusies uz dzīvi Līgatnē padomju laikā, savukārt Lienes tētis audzis šajā pusē. Tētis un mamma iepazinušies skolas ēdnīcā, kur mamma tolaik strādājusi. Liene stāsta, ka receptes izvēlējusies kopā ar mammu, atceroties bērnību. Tās ir mantojums no vairākiem ģimenes locekļiem – mammas, tēta un mammas mammas, ko Liene jau bērnībā iesaukusi par Babuku.

Vaicāta par to, vai pati gatavo šādus ēdienus, Liene atzīst, ka reizēm to dara, tomēr ikdienā gatavo savādāk – gan izmantojot citus produktus, gan vairāk eksperimentējot ar dažādām garšvielām, gan arī gatavojot mazāk treknus ēdienus. Tādejādi Lienes stāstos par ēdienu pamanāma “savas garšas” un “mammas garšas” nodalīšana. Arī tradicionālajiem ģimenes ēdieniem, kas tiek gatavoti mūsu tikšanās reizē, Liene izdomājusi savas variācijas, kas atbilst viņas priekšstatam par veselīgu ēdienu. “Bērnības garša” Lienei asociējas ar svētkiem, kādu īpašu notikumu, izņēmuma gadījumu, nevis ikdienā patērējamu ēdienu.

Lienes mamma pēc izglītības ir diplomēta pavāre, kamēr Lienes tētis ēst gatavot nav pratis, tomēr viņam bijuši savi īpašie ēdieni, kas gatavoti pēc nepieciešamības vai patikšanas. Liene ar sajūsmu atceras tēta ceptās plānās pankūkas, kuru recepti tētis apguvis no Babukas (Lienes mammas mammas). Liene pati arī mēdz gatavot šādas pankūkas, tomēr: “Es atzīšos, nav tādas kā tēva... vai arī es nezinu. Viņš mācēja, viņš kaut kā... nezinu, vai tas, ka ar viņa rokām, viņam bija konkrēti savi instrumenti, šito lāpstiņu, ja lāpstiņa bija pazudusi, nekādas pankūkas...”

Savukārt “Tēta skumbrija” bijis ātrais ēdiens, ko Lienes tētis gatavojis bērniem tad, kad mamma nav bijusi mājās.

Tēta skumbrija

Kā nākamo Liene gatavo biešu zupu, kas arī ir mammas recepte. Liene stāsta, ka bērnībā zupas bija ierastākais vakariņu ēdiens. Lienes ģimenē vienmēr vārītas biezas zupas, ar laiku receptes ieguvušas kādas variācijas un citas sastāvdaļas. Tā arī pie biešu zupas Lienes mamma pievieno “Kend” kečupu ar čili. Lai arī tas ir otrās brīvvalsts laika produkts, tieši šī sastāvdaļa tiek atzīmēta, kā nozīmīga pareizās “bērnības garšas” radīšanā. “Bet ir vēl viens knifs, un to gan mana māte ir izdomājusi, viņa liek klāt šito (...) Un protams, ir arī citi kečupi, bet mamma saka, nē, tikai šitas. Un kas notiks, ja šo vairs neražos, es nezinu.”

Lienes mammas biešu zupa jeb Zupišče

Liene stāsta, ka viņa īpaši nemīl gatavot saldos ēdienus. Arī Lienes bērnībā saldie gatavoti reti, uz svētkiem parasti ēsti pirkti saldumi: konfektes, marcipāns, reizēm ceptas plātsmaizes. “Saldajā būs arī kaut kas, ko es mammai esmu prasījusi – uzpūtenis. Es esmu strīdējusies ar cilvēkiem, cilvēki mani ir apsmējuši – kāds uzpūtenis, uzpūtenis! Tu taču viņu uzputo. Nē, uzpūtenis, viņš taču ir uzpūties... (smejas).”

Liene stāsta, ka viņas bērnībā uzpūteņa tapšana bijusi neplānota, tas gatavots no tā, kas bijis konkrētajā brīdī pieejams – vasarā no dārza vai meža ogām, ziemā – no kādām sulām vai zaptēm, tādejādi uzpūtenim iespējamas visdažādākās variācijas. Liene atceras, kā bērnībā vienmēr ar satraukumu gaidījusi, kādā krāsā tas šoreiz būs sanācis un kā tas garšos.

Plūmju uzpūtenis

Lienes stāstos par ēdienu būtisku lomu ieņem ģimene un draugi. Tiek gatavoti atšķirīgi ēdieni, kas pasniegti gan mūsdienīgos, gan paaudzēs mantotos traukos, mainās ēdienreižu struktūra – Lienes bērnībā Ziemassvētkos visdažādākie ēdieni vienkārši salikti vienkopus uz galda un vakara gaitā tiesāti, bet pēdējos gados Liene plāno Ziemassvētku vakariņas, kas seko noteiktai maltītes uzbūvei (uzkoda, otrais ēdiens, saldais ēdiens), tomēr kopīga ēšana pie viena galda Lienes pieredzē saglabājusi savu nozīmīgumu, ceļojot laikā un iegūstot atšķirīgu veidolu.