Atklājam tradicionālos Vidzemes ēdienus: gatavo Regīna no Cēsīm

Ciemojoties pie Regīnas, mēs gatavojam kopā, jo viņas cienījamajā vecumā pirksti vairs neklausa kā agrāk un praktisko ēst gatavošanu viņa tagad labprātāk atstāj citiem. Toties stāsti, atmiņas un gatavošanas padomi viņai netrūkst, un joprojām viņa prot veikli nodemonstrēt, kā pareizi sarullēt pankūkas ar pildījumu un izveidot ūdens kliņģerus.

Regīna dzimusi Cēsīs 1922. gadā, tur arī pavadījusi bērnību un jaunību. Tēvs bija veiksmīgs uzņēmējs, un brīvvalsts laikā ģimene dzīvoja salīdzinoši pārtikuši. Abi vecāki gan nāca no lauku mājām Vidzemē – tēvs Jānis no Galgauskas pagasta, bet mamma Minna – no Trikātas. Kļūšana par pilsētniekiem viņiem nesa lielas izmaiņas dzīvesveidā un arī ēšanas kultūrā – ja laukos Regīnas vecmāmiņām un citām radiniecēm lielākoties nebija daudz laika gatavošanai, un svarīgi bija no pieejamām sastāvdaļām pagatavot vienkāršu ēdienu visai saimei, tad, dzīvojot pilsētā, Regīnas mamma nestrādāja un varēja veltīt laiku sarežģītākām receptēm: “Viņa par vārīšanu zināja ļoti daudz, viņai dikti patika. Viņa mums visādas speciālas lietas taisīja. Laukos jau nevienam nebija laika ķēpāties ar tādiem ēdieniem, bija darbi, kas jāsarauj.”

Lai apgūtu jaunākās tendences ēst gatavošanā, Minna pat bieži devusies uz kulinārijas kursiem Rīgā. Tomēr lauku saknes nebija aizmirstas, un, lai gan ģimene dzīvoja gandrīz pašā Cēsu centrā, plašais dārzs ļāva turēt savu govi un vistas – “mamma pastāvēja uz to, ka grib īstu pienu un olas”. Dzīvojot pilsētā, ģimenei bija izveidojušās arī savas kosmopolītiskās tradīcijas – gandrīz ik rītu ēst siltas, tikko ceptas maizes vai kliņģerus, ko kalpone atnesa no vietējās beķerejas. Bet reizi gadā – “Masļeņicā” – gājuši uz Baltijas viesnīcu Rīgas ielā ēst bliņas ar ikriem un citām piedevām: “Mums jau ar to gavēni nekāda sakara nebija. Bet vienkārši mums šausmīgi garšoja tās bliņas!” Regīna izceļ, ka gan krievu, gan vācu receptes tajā laikā bija daļa no latviešu virtuves. Pati gan bērnībā virtuvē “centās kāju nespert”, tāpēc gatavot iemācījās tikai vēlāk, kad jau bija sava ģimene.

Otrais pasaules karš ieviesa izmaiņas dzīvē un pārrāvumu ēst gatavošanas tradīciju mantošanā. Regīnas mammu aizveda uz Sibīriju, bet Regīna pati pēc bēgļu gaitām Vācijā nokļuva Austrālijā, lai sāktu jaunu dzīvi Melburnā ar vīru Gūriju. Tad, kad nabadzīgos apstākļos bija jāpabaro ģimene, viņa centās atminēties no bērnības pazīstamās receptes: “Es jau nekā nezināju no saimniekošanas, tas tā viss pašmācības ceļā ir bijis. Es pati īsti neatceros, kā es tā lēnā garā sāku gatavot ēst. Tā riktīgi jau neviens nemācīja.” Ar padomiem gan palīgā nāca citas latviešu sievietes – draudzenes un viņu mammas.

Vietējie produkti Austrālijā bija sveši un sākumā nepieņemami – piemēram, Melburnā tikai divās vietās varēja nopirkt cūkgaļu, jo Austrālijā ierasta bija aitas gaļa. No pilsētas uz pilsētu latvieši viens otram veduši īpašus produktus, ko citur nevarēja dabūt, bet kas tik ļoti atgādināja mājas – biezpienu un mārrutkus. 1960. gados no Sībīrijas atbrauca arī Regīnas mamma. Viņa atkal pārņēma ēst gatavošanu ģimenei un labprāt lutināja mazbērnus, bet pašai daudz kas bija aizmirsies, ilgus gadus trūcībā dzīvojot. Tomēr Regīnas bērni un mazbērni Austrālijā uzauga ar latviskām garšām – paštaisīta rupjmaize, pīrāgi, komorgenvīderi, kliņģeri un plātsmaizes, debesmanna un daudz citu gardumu. “Mēs ēdām ļoti tradicionāli latviski, gadiem un gadiem ilgi. Neko citu jau nepazinām.”

 Ar laiku, kad bija uzkrāta pieredze ceļojot, un brīvā laika un rocības kļuva nedaudz vairāk, Regīna aizrāvās arī ar starptautisko virtuvi – viņai patika gatavot dažādas Eiropas un Āzijas receptes, piemēram, īpašu augļu un riekstu kariju. Bet jau deviņdesmitajos gados atgriežoties kopā ar ģimeni uz dzīvi Latvijā (vasarās – bērnības mājā Cēsīs), Regīnai atkal bija jāpierod pie izmaiņām ēšanas tradīcijās un produktos, kas bija notikušas padomju laikā.

No bērnības Regīna atceras mammas gatavotos komorgenvīderus (no vācu valodas komm morgen wieder – nāc rīt atkal): “Mums visiem šausmīgi garšoja. Tagad gan es tā domāju, cik tur ilgi nebija jātaisa, tādos kvantumos. Tam vajadzēja būt šaušalīgam darbam”. Vēlāk pašas Regīnas bērni bieži čīkstējuši pēc komorgenvīderiem. Par cik pagatavošana prasīja ilgu laiku, Regīna domā, ka šis ir vairāk pilsētnieku ēdiens. Kā visām receptēm, Regīna skaidro, ka precīzas norādes dot ir grūti – viss notiek pēc garšas un izjūtām.

Komorgenvīderi jeb pankūkas ar maltu gaļu

Regīnas jaunībā ūdens kliņģeri Latvijā bija ikdienas ēdiens, pieejami visās beķerejās. Viņas mīļākais veids, kā tos notiesāt, bija ar sviestu, kaņepēm, biezpienu un medu. Kliņģeri ir nedaudz radniecīgi ebreju mīkstajām barankām jeb beigeļiem, ko Cēsīs toreiz varēja nopirkt pie “Baranku krieva”, netālu no Jāņa baznīcas. Vēlāk latvieši Melburnā svētdienās pirka svaigi ceptas barankas ebreju rajona beķerejās, bet Regīna pati iemācījās pagatavot ūdensklinģerus savai ģimenei.

Ūdens kliņģeri