Atklājam tradicionālos Vidzemes ēdienus: šodienas ēdienkartē Amata

Andris un Ilze Jansoni

Tētis un meitiņa – tā viens otru mīļi dēvē un vienlaikus uz zoba pavelk Andris un Ilze. Andris pārcēlies uz dzīvi Cēsu apkaimē drīz pēc dienesta Padomju armijā un kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem dzīvo Amatas novadā. Ilgus gadus strādājis pašvaldībā, pašlaik kopā ar meitu raksta grāmatu par Amatas novada vēsturi.

Ilze uzaugusi Ieriķos, nu jau ilgstoši dzīvo Rīgā, tomēr uzskata Cēsu apkaimi par savu dzimto pusi. Ilzes ēdiena atmiņas saistās lielākoties ar tēta gatavotajiem ēdieniem, jo Andris vienmēr bijis ģimenes galvenais pavārs, kā arī ar laiku, kad viņa dzīvojusi Ieriķos kopā ar savu vecmāmiņu.

Vērojot, kā Andris un Ilze rosās virtuvē, skaidri pamanāma noteikta hierarhija, par ko abi ik pa laikam pajoko: Andris ir galvenais pavārs, kamēr Ilze tiek piesaistīta pie papildu darbiņiem – mizošanas, griešanas un trauku mazgāšanas.

Mūsu sarunā Andra stāsts iesākas ar nozīmīgu, vēsturisku periodu Andra dzīvē – dienestu Padomju armijā. Andris dienējis Aizbaikālā pie pašas Ķīnas robežas, kur daba bijusi skarba, bet armijas virtuve – vēl daudz skarbāka. Divas reizes dienā ēsta prosas pustra, bet atlikušajā ēdienreizē – savītuši kartupeļi. Gaļa, kas reizēm pievienota ēdienam, bijusi grūti nosakāmas izcelsmes – reizēm kamieļa, bet reizēm dienesta biedri pēc ribu galiem atpazinuši suņa gaļu.

Par “Armijas plova” receptes izcelsmi Andris stāsta: “Pēdējā armijas gadā kļuvu par katlu mājas pārvaldnieku, kur viens no maniem tā sauktajiem padotajiem bija korejietis “Ņi Gajs” (precīzu vārdu nezinu, vismaz tā visi viņu sauca). Viņš no produktiem, ko mums izdevās nospert vai arī kā citādi sarunāt no armijas virtuves, gatavoja plovu.”

Tā kopš 1965. gada, kad Andris atgriezās no dienesta, šis plovs ir viens no Andra “firmas” ēdieniem, kas tiek gatavots kādos īpašākos gadījumos, piemēram, dzimšanas dienās nests darba kolēģiem kā cienasts, tāpat gatavots kādās citās lielākās sanākšanās un svētku reizēs, kad nepieciešams pacienāt lielu skaitu cilvēku. Plovu pēc šīs receptes gatavo arī Ilze, izmainot dažas sīkas nianses – pievieno papildus ķiploku un skalo rīsus mazāk, vienlaikus atzīstot, ka viņas plovs nesanāk tik gards kā tēta, jo nav “pareizā katla”, kurā plovs top.

Armijas jeb Ņi Gaja plovs

Lai arī “Armijas plovs” ir svētku ēdiens, tomēr Jansonu mājās tas nebūtu piemērots Ziemassvētkiem. Andra dzimtā Ziemassvētki iezīmējas ar kārtīgu paēšanu, kā Ilze saka, “kad svinēt jābrauc treniņbiksēs”. Parasti svētku ēdiens tiek pagatavots diviem rituāliem – svētku pusdienām, kurās tradicionāli tiek ēsti krāsnī cepti kartupeļi, sautēti kāposti, kāda gaļa (vistas vai cūkas cepetis, varbūt cūkas ribiņas), un vakarēšanai pie eglītes, kad pasniedz uzkožamos – piparkūkas, pīrādziņus, mandarīnus, plātsmaizes un arī ķimeņmaizītes.

Gan Ilze gan Andris uzskata, ka ēdiena gatavošana un arī kopā ēšana ir būtisks ģimenes notikums, kas ļauj veidot un arī uzturēt savstarpējās attiecības, kā Ilze saka: “Tad, kad apsēžas kopā pie galda, tiešām var parunāties”.

Ruckas mākslas rezidenču centra projekts tapis ar Vidzemes plānošanas reģiona un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.