Īsi sakot, gaļa – sevišķi liellopu – ir kļuvusi par karstu debašu objektu.
Cilvēki nedrīkst izlemt citu vietā – amerikāņi, teiksim, nedrīkst noteikt, cik daudz liellopa vai citas gaļas ķīniešiem būtu jāēd, viņu dzīves līmenim uzlabojoties. Taču ikviens no mums ieņem personīgu nostāju līdz ar katru lielveikala apmeklējumu. Rūpnieciska līmeņa liellopu gaļas ražošanas kritiķi apgalvo, ka tā sasilda mūsu klimatu, noplicina zemi, ko varētu izmantot, lai pabarotuvairāk cilvēku, un piesārņo dārgo ūdeni – vienlaikus pakļaujot miljoniem liellopu pāragrai nāvei un nožēlojamai dzīvei nebrīvē. Lielākajai daļai no mums gan nav lielas skaidrības par to, kā patiesībā tiek saražota gaļa. Pērnajā janvārī, nopietnāk pievēršoties gaļas pasaulei, es pavadīju nedēļu Ranglerā, kas atrodas Teksasas štata Tūlijā.
Un tā pulksten 6.45 kādā otrdienas rītā es stāvēju līdzās Polam Dīforam, galvenajam darbu pārraugam uzņēmumā Cactus Feeders, kas pārvalda Rangleru un astoņas citas audzētavas šajā Teksasas teritorijā, kā arī Kanzasas štatā. Uzņēmums ik gadu nosūta pārdošanai miljons liellopu vienību; mēs ar Dīforu vērojām, kā kravas mašīnā iedzen pāris desmitus. Gaisa temperatūra bija ap desmit grādiem zem nulles. No liellopiem dvesmoja tvaika mutuļi, kamēr kovboji gan zirgu mugurās, gan kājām ejot, pa nožogojumiem norobežoto ielu dzina septiņpadsmit dzīvniekus – tieši tik, lai piepildītu vienu klāju divstāvu kravas automobilī ar astoņpadsmit riteņiem. Dzīvnieki nevarēja zināt, uz kurieni tos dzen, taču priekšā esošais vērsis apstājās rampas augšgalā un nebija piespiežams kāpt kravas automobilī.
Pāris izveicīgu kovboja manevru, un dažu sekunžu laikā liellopu sastrēgums tika izklīdināts. Vairāk nekā desmit tonnas dzīvsvara plūda uzkravas auto augšējo klāju, tad vēl desmit – uz zemāko. Auto nodrebēja. No spraugām tā sānos pakūpēja putekļi. Šoferis aizvēra slīdošās durvis, iekāpa kabīnē un sāka braukt pāri pagalmam.
